Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol.
, LNAA Drošības un stratēģiskās
pētniecības centra vadošā pētniece.
Totālās aizsardzības koncepcija
vēsturiski radās kā risinājums, ko valstis
izmanto, lai atturētu no uzbrukuma
potenciālo agresoru, kura pusē ir ievēro-
jams militārais pārspēks. Šī koncepcija
paredz visas sabiedrības iesaisti valsts
aizsardzībā, kas pretiniekam sūta vēstī-
jumu, ka uzbrukumam būs augsta cena,
tas būs ilgstošs un asiņains. 21. gadsimtā,
kad nemilitārie ģeopolitisko mērķu
sasniegšanas paņēmieni ir kļuvuši tikpat
izšķiroši kā militārie risinājumi, jo vairāk
aktuāla kļūst visaptverošas pieejas
nozīme aizsardzības plānošanā. Raksta
mērķis ir iezīmēt vairākas nozīmīgas
totālās aizsardzības dimensijas, izmanto-
jot dažādu pasaules valstu pieredzi.
Visas sabiedrības mobilizācija
Totālās aizsardzības koncepcija lielāko-
ties tiek izmantota kā atturēšanas instru-
ments pret lielākām un spēcīgākām valstīm,
kurām ir arī demogrāfiskais pārsvars. Lai
kompensētu šo trūkumu, valstīs, kuras iz-
manto totālo aizsardzību, pastāv obligātais
militārais dienests, kas sniedz iespēju ne-
pieciešamības gadījumā mobilizēt lielu sa-
biedrības daļu, kura ir militāri apmācīta.
Obligātais militārais dienests ir Izraēlā,
Šveicē, Singapūrā un citās valstīs. Kā liecina
Somijas Aizsardzības spēku sniegtā infor-
mācija, Somijā visi vīrieši vecumā no 18 līdz
60 gadiem ir pakļauti obligātajammilitāra-
jam dienestam. Pēc dienesta karavīri tiek
ieskaitīti rezervē, un viņus var izsaukt uz re-
zervistu mācībām vai arī nepieciešamības
gadījumā — aizstāvēt Somiju ar ieročiem
rokās. Pēc izdevuma
«The Military Balance
2016»
datiem, Somijā ar tās 5,5 miljoniem
iedzīvotāju ir 22 000 karavīru aktīvajā die-
nestā un 354 000 rezervē, kas valstij dod ie-
spēju nepieciešamības gadījumā mobilizēt
vislielāko rezervistu skaitu no Baltijas jūras
reģiona valstīm, neskaitot Krieviju.
Tomēr jautājums, vai obligātais militārais
dienests ir vislabākais risinājums mūsdienu
karadarbības apstākļos, ir atvērts, jo lielā daļā
valstu, kuras ir ieviesušas totālo aizsardzību,
tā nav pārbaudīta praksē. Savukārt tajās val-
stīs, kurām ir reāla karadarbības pieredze, ir
vairāki argumenti par labu profesionālajam
dienestam. Piemēram, britu starptautisko at-
tiecību analītiskā centra
«Chatham House»
vecākais zinātniskais līdzstrādnieks A. Mo-
naghans raksta, ka, reaģējot uz karadarbī-
bas eskalāciju Dienvidaustrumukrainā,
Ukrainas valdība izsludināja mobilizāciju,
iesaucot armijā tūkstošiem vīriešu, taču
milzīgie zaudējumi karavīru vidū rosināja
diskusiju par nepieciešamību pēc profesio-
nāliem bruņotajiem spēkiem. Ukrainas žur-
nālists un militārais eksperts J. Butusovs ir
ļoti kritisks par karaspēka mobilizāciju Uk-
rainā, jo iesauktie karavīri netiek pienācīgi
apmācīti, bet tiek sūtīti uz frontes priekšējām
līnijām, savukārt ģenerāļi manipulē ar poli-
tiķiem, pieprasot palielināt karavīru skaitu,
kas tikai nevajadzīgi palielina armijas bu-
džetu un rada augsni korupcijai. Viņaprāt,
profesionāla armija ir skelets, uz kura bāzes
armija ar mobilizācijas palīdzību var audzēt
muskuļus.
Aizsardzības stratēģija
Katra valsts, kas īsteno totālās aizsardzī-
bas koncepciju, izmanto dažādas aizsardzības
stratēģijas, kas ir piemērotas konkrētajiem
apstākļiem. Domnīcas
«RANDCorporation»
eksperts J. Osburgs izdala trīs svarīgākos
elementus Šveices «visaptverošas pretošanās
pieejas» modelī: 1) nepieļaut ienaidniekam
piekļuvi svarīgiem infrastruktūras objek-
tiem; 2) nekonvencionālas militārās preto-
šanās operācijas (piemēram, partizānu karš);
3) civilās pretošanās aktivitātes. Šī aizsar-
dzības stratēģija paredz, ka uzbrukuma ga-
dījumā pierobežā strauji tiek iznīcināti
nozīmīgi infrastruktūras objekti, piemēram,
ceļi un tilti, tādējādi iegūstot laiku mobili-
zācijai un ārējai palīdzībai. Nekonvencionā-
lās militārās operācijas īsteno decentra-
lizētas vienības, kurās ir ap 400 karavīru,
kas ir apmācīti izmantot nekonvencionālās
karadarbības taktiku. Lai būtu iespējamas
šādas decentralizētas militāras operācijas,
Šveices karavīri, kas ir aktīvajā dienestā, ie-
ročus glabā mājās. Šveicē ir arī izveidotas
maskētas cīņas pozīcijas netālu no tuneļiem,
tiltiem un ceļu krustojumiem un kalnu no-
gāzēs, kas palielina mazu militāru vienību
darbības efektivitāti. Militārās pretošanās
vienībām palīdz civilās pretošanās kustība,
nodrošinot izlūkošanas un loģistikas atbal-
stu, īstenojot pasīvu pretošanos, dokumen-
tējot iebrucēju pastrādātās zvērības, veidojot
un izplatot propagandu. Tiesa, domājot par
Šveices modeli kā iespējamo aizsardzības
stratēģijas paraugu, jāpatur prātā, ka tas ir
veidojies ciešā saistībā ar šīs valsts vēsturisko
attīstību iepriekšējos gadsimtos,, tādēļ šādas
pieejas piemērotība būtu jāizvērtē, ņemot
vērā gan mūsdienu ģeopolitisko situāciju,
gan modernās militārās tehnoloģijas.
Totālās aizsardzības sistēma tika ieviesta
arī bijušajā Dienvidslāvijā, lai to pasargātu
no pēkšņa un masīva PSRS iebrukuma.
Dienvidslāvijas aizsardzības doktrīna pare-
dzēja īsu konvencionālu aizsardzību, kurai
sekotu ilgstošs partizānu karš. Vēsturnieks
Dž. Hornkāsls raksta, ka totālās aizsardzī-
bas sistēmu veidoja trīs svarīgākie elementi:
Dienvidslāvijas Tautas armija, Teritoriālās
aizsardzības spēki un Civilās aizsardzības
spēki. Dienvidslāvijas Tautas armija bija fe-
derālā līmeņa konvencionāla armija, kura
bija galvenais spēks cīņā pret potenciālo
agresoru, un tai bija jābūt morāli un poli-
tiski vienotai un aprīkotai ar modernu bru-
ņojumu.
«RAND Corporation»
eksperts
R. Džonsons norāda, ka invāzijas gadījumā
Dienvidslāvijas Tautas armijas uzdevums
bija kavēt ienaidnieka ienākšanu valsts teri-
torijā, izmantojot frontālu taktiku un izvai-
roties no lieliem zaudējumiem, lai iegūtu
laiku totālai mobilizācijai. Vēsturnieks T. Du-
ličs un politologs R. Kostičs izpētījuši, ka
Dienvidslāvijas aizsardzības koncepcija pa-
redzēja pakāpenisku konvencionālo spēku
dispersiju mazākās partizānu vienībās. Sa-
vukārt pēc tam, kad ienaidnieks tiks novā-
jināts, mazajām partizānu vienībām atkal
bija jāapvienojas lielākos un sarežģītākos
veidojumos, pārejot no partizānu taktikas
uz kombinētu partizānu un regulāru kara-
darbību, kā arī tradicionālām frontālām
operācijām.
Bruņojuma tehnoloģiskais pārākums
Būtiska totalitārās aizsardzības dimen-
sija ir bruņojuma tehnoloģiskais pārākums
pār pretiniekiem. Aizsardzības ekonomists
R. Metjūss un pētniece N. Zang Jana raksta,
ka tas ir viens no Singapūras aizsardzības
politikas stūrakmeņiem, jo tādējādi tiek
kompensēta nespēja nokomplektēt lielu
militāro spēku. Kā norāda šie autori, Singa-
pūras Aizsardzības ministrijas iepirkuma
stratēģijas mērķis ir attīstīt augstajās tehno-
loģijās balstītas militārās spējas atbilstoši
koncepcijai «revolūcija militārajās lietās»,
TēViJAS SARGS, NR.11, NOVEmBRiS, 2016
totālās aizsardzības
pol i t i ka
6
