Džoanna Eglīte
Foto—Normunds Mežiņš.
Līdzīgi kā mīlestība, arī patriotisms ir
kaut kas ļoti dziļš un personisks, lai varētu
vispārināt un definēt, kas tas ir un no kā
tas sastāv. Visticamāk, to arī nevajag
darīt. Šīs jūtas spējam nekļūdīgi atpazīt
sevī, iedvesmoties un aizdegties, kad
kāds līdzās tās patiesi piedzīvo. Ne velti
Gaisa spēku aviācijas bāzes komandieris
un valsts svētku parādes komandieris
pulkvedis Armands Saltups mudina
ikvienu valsts svētkos iet un skatīties
parādi, jo šis notikums ikreiz ļauj izjust
piederību Latvijai un lepnumu par savu
valsti. Arī pulkvedis Armands Saltups ar
savu stāju un dedzību vairo ticību, ka
Latvija un tās cilvēki spēj daudz vairāk
un ir labāki, nekā mēs ikdienā domājam.
—Ko Gaisa spēku aviācijas bāzes ko-
mandierim nozīmē vadīt parādi?
— Mēs ļoti lepojamies ar to, jo šī ir
pirmā reize atjaunotās Latvijas vēsturē, kad
parādes komandēšana uzticēta šā spēka
veida komandierim. Turklāt lepojamies ne
tikai mēs — esošie karavīri, bet arī mūsu
veterāni, kurus satiku skatītāju vidū un kuri
izteica lielu gandarījumu par šo godu.
Gaisa spēki noteikti nav mazākie no
spēka veidiem Latvijas armijā. Spēju, zinā-
šanu līmeņa un profesionalitātes ziņā esam
lielākie. [Komandieris sirsnīgi smaida.]
Mūsu cilvēki strādā ar vissarežģītākajām
tehnikām, pastāvīgi mācās, un kopā mēs
nemitīgi pilnveidojamies. Jā, esam nedaudz
pāri par 360 cilvēkiem, bet katrs no mums
ir augstas klases profesionālis. Mūsu spēks
ir kvalitātē, nevis kvantitātē.
— Jūs esat bijis Latvijas Gaisa spēkos
kopš to atjaunošanas 1992. gadā. Kā
šis spēka veids mainījies gadu gaitā?
— Gaisa spēkiem 2017. gadā apritēs 25
gadi. Pēc trīs gadiem svinēsim aviācijas
simtgadi. Latvijas armijā kopš pirmsāku-
miem esam ļoti auguši un mainījušies. Sim-
boliski vispārinot, kā piemēru varu minēt
Lielvārdes lidlauku. Tas bija grausts pames-
tās, aizaugušās pļavās. Nu tas ir pārtapis par
modernu lidlauku. Mēs daudz mācāmies,
iepazīstam citu valstu pieredzi, zinām, cik
daudz jaunu spēju un iespēju radīts aviā-
cijā. Mērķtiecīgi virzāmies uz to, lai daudz
kas būtu iespējams arī pie mums.
Gaisa spēku mācībās šā gada oktobrī
Lielvārdē piedalījās rezerves karavīri, un
divi no viņiem mācību noslēgumā nolēma
atgriezties dienestā — pie mums, Gaisa
spēku aviācijas bāzē. Cilvēki novērtē, cik
daudz gadu gaitā ir mainījies, un pašreizē-
jās iespējas rada vēlmi būt daļai no Latvijas
bruņotajiem spēkiem.
— Kas jums pašam karavīra dzīvē ir
bijis visgrūtākais?
— Neatkarīgi no pakāpes vai amata —
es daru karavīra darbu. No pirmās dienas.
Mainās izaicinājumi, bet tieši tāpēc būt die-
nestā ir tik interesanti.
Esmu orientēts attīstībā. Mani sarūgtina,
ja cilvēki attīstību bremzē, izvēlas stagnēt. Ir
cilvēki, kuri daudz runā, bet maz dara un ne-
panāk rezultātu. Tādēļ, lai cik nelielu vienību
tu vadītu, svarīgi ir darīt, virzīties uz priekšu.
Ja karavīrs redz darba augļus, redz attīstību,
viņš jūtas vajadzīgs un motivēts. Viņš tic
savam komandierim, un tas palīdz gan vei-
dot dialogu, gan vairot spēku vienībā.
—Bet kas sniedz gandarījumu, varbūt
pat aizkustina jūsu darbā?
— Katra diena sagādā kādu brīdi, kas
liek apstāties un just lepnumu. Piemēram,
vakar mūsu gaisakuģis glāba saslimušu ka-
ravīru no nīderlandiešu kuģa, kurš piedalījās
mācībās 37 kilometru attālumā no Ventspils.
Teorētiski tā ir mūsu ikdiena. Mūsu karavīri
glābj dzīvības. Bet, ja tu apstājies un padomā,
tas ir darbs, ar kuru var lepoties. Šī apziņa
ļoti gandarī.
— Jūs vairākkārt pats esat bijis parā-
des dalībnieks — soļojis ierindā.
Kā atšķiras—būt daļai no parādes un
vadīt to?
— Šogad Gaisa spēku aviācijas bāze pa-
rādē piedalījās ar diviem vadiem — viens
no tiem bija karoga vads. Katrā vadā — 36
cilvēki. Sākām mēģinājumus divus mēne-
šus iepriekš. Līdztekus notika saskaņošanas
darbi ar citiem spēka veidiem, bet visus ka-
ravīrus kopā satiku ģenerālmēģinājumā īsi
pirms 11. novembra. Saliedētības gars, kas
valdīja karavīru vidū, man ļoti patika.
Tāpēc vadīt parādi nebija grūti — visas vie-
nības darbojās saskaņoti, kā pulksteņa me-
hānisms. To izjūt, arī soļojot ierindā, bet vēl
spēcīgāk to jūt, vadot šo karavīru kopumu.
Gan uz 11. novembra, gan 18. novem-
bra parādi ierados stundu iepriekš, runāju
ar sanākušajiem cilvēkiem, dalīju karodzi-
ņus. Šīs sarunas un saskare mani iedves-
moja, jo jutu, ka ne tikai mēs, karavīri, paši
spējam sevi novērtēt, bet sanākušie cilvēki
lepojas ar mums. Karavīru vairs neuztver
kā kaut ko naidīgu, bet gan kā cilvēku, kurš
stāv sardzē par mums visiem un Latviju.
—KāGaisa spēku atbalsta bāzē atzīmē
šos divus valsts svētkus novembrī?
—Pumpura muzejā Lielvārdē šajās die-
nās iepazīstinām cilvēkus ar gaisa spēku teh-
niku, ejam uz skolām un stāstām par savu
spēka veidu un Latvijas armiju. Gaisa spēku
ansamblis šogad 16. novembrī ar koncertu
devās pie Ogres pansionāta iemītniekiem.
11. novembrī mēs, protams, ik gadu iede-
dzam svecītes, savukārt 18. novembrī doda-
mies uz parādi arī kā skatītāji.
—Bet kā jūsmājās ģimenē svinat valsts
svētkus?
— Tradīciju svinēt Latvijas dzimšanas
dienu esmu pārmantojis no ārvalstu latvie-
šiem. Kad 2003. gadā mācījos Amerikā, lī-
dzās dzīvoja vairākas Amerikas latviešu
ģimenes. Viņi aicināja ciemos, un tur es re-
dzēju, ar kādu rūpību tiek koptas tradīcijas
un ar kādu mīlestību svinēti valsts svētki.
18. novembrī kopā pulcējas visa mana
ģimene. Piedalāmies vairākos svētku pasā-
kumos, bet vakarā noteikti kopā klājam
svētku galdu.
— 98. Latvijas dzimšanas dienā jums
kā parādes komandierim bija svarīga
un simboliska loma. Ko jūs vēlat Lat-
vijas iedzīvotājiem?
— Ticēt sev un vienmēr turpināt iet uz
priekšu. Darīt — tas ir mūsu uzdevums!
Neesam mazi, mēs esam lieli!
iNterv i j a
9
