w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 2 , f e b r u ā r i s , 2 0 1 6
16
kopā, mūsu karavīru maiņa notiek trīs
reizes gadā. Līdz ar to bāzē vienmēr ir
daļa mūsējo, kuri ar esošajiem apstāk-
ļiem ir saraduši un var palīdzēt adaptē-
ties nākamajiem.
22. decembrī mainās Latvijas kontin-
genta komandieris un daļai karavīru līdz
ar Juri Čudo misijas laiks beidzas. Īsi
pirms tam viņi atklāti atzīst, cik noilgo-
jušies ir pēc mājām, pēc tuviem, mīļiem
cilvēkiem. Tomēr vienlaikus karavīru
savstarpējā komunikācijā un attiecībās
jūtams, cik cieši viņus vieno biedris-
kums, savstarpēja paļaušanās un kopīga,
viņiem vien zināma pieredze.
Gatavojot Ziemassvētku apsveikumu
mājiniekiem, Juris Čudo sapulcina savu
komandu, lai kopīgi nodziedātu dziesmu,
ko mani kolēģi nofilmēs un aizvedīs uz
Latviju. Dažu mēģinājumu un atkārto-
jumu laikā karavīri spēja kļūt tik aizkus-
tinoši patiesi, tik neapbruņoti, it kā viņu
priekšā stāvētu kāds ļoti īpašs un tuvs cil-
vēks, kuram dziesma tiek veltīta. Lūkojo-
ties viņos dziedam, es nodomāju: ja viņi
prot cits citam līdzās būt arī šādi, tas lie-
cina, cik stipra ir šī komanda un cik ciešas
patiesībā ir saites, kuras viņus vieno.
Agrā rītā, kad Afganistānas mēness
sirpītis guļ debesīs kā kausiņš, mēs atva-
dāmies. Piecēlušies ir gandrīz visi Latvi-
jas kontingenta karavīri, lai pavadītu trīs
pirmos, kuri dodas mājās, tāpat arī tos,
kuri brauc divu nedēļu atvaļinājumā, un
mūs, kas bija līdzās tikai divas nedēļas.
Turpat blakus pie lidlauka vārtiem pul-
cējas viss mājup ceļojošais zviedru kon-
tingents. Mēs lidosim kopā līdz Dānijai.
Zviedru feldšerei, kura slimnīcā strādā-
jusi kopā ar mūsu Iritu Kronīti, acis pil-
nas asarām. Novēršu skatienu, jo arī manī
kaut kas smeldz. Un es pat nespēju pa-
teikt, vai tās ir visu šo karavīru izjūtas,
kas novibrē, vai manējās. Viens no Lat-
vijas karavīriem klusu nošņācas, ka viņu
asaras kaitinot. Bet viņš ir starp tiem,
kuri atgriezīsies — viņam vēl trīs mēneši
priekšā. Toties es jūtu, ka tiem, kuriem
misija beidzas, tas ir īpaši, jo noslēdzas
noteikts posms dzīvē. Neparastajā, sarež-
ģītajā, bet bagātajā karavīra dzīvē, kurā ir
daudz vairāk par vienu mūžu— ikreiz ar
jauniem sākumiem un tikpat daudzām
atvadām. Es nezinu, kā iekšēji notiek at-
vadīšanās un kā viņi domās atgriežas mi-
sijā. Man prātā ienāk divi vārdi: Mana
Afganistāna. Katram tā ir sava. Bet tā pa-
liek ikvienā, kurš šeit dienējis. Kā daļa no
esības. Daļa no asinsrites.
starptautiskā Operācija
Sākums 13., 14. un 15. lpp.
