Varbūt tādas bailes nebija, jo visi bija kopā,
visur bija mūsējie, bet situācija bija no-
pietna. Pēc negulētas nakts aizbraucu mājās
ar Tautas frontes mašīnu, tad ar šoferi no
Jūrmalas braucām atpakaļ uz manifestāciju.
Piebraucot pie Babītes benzīntanka, izdzir-
dējām dārdoņu, motoru skaņu, apstājāmies.
Domāju, ka nāk jau bruņutehnika. Izgājām
ārā no pievedceliņa un ieraudzījām —
smagā tehnika ar betonu, ar kaut kādiem
blokiem, ar kokiem kolonnā brauc uz Rīgu.
Vienlaikus ar mūsu centieniem satiksmes
ministrs Jānis Janovskis un lauksamniecī-
bas ministrs Dainis Ģēģers bija dabūjuši
valdības vadītāja Ivara Godmaņa atļauju un
lika smagajai tehnikai virzīties uz Rīgu, lai
izmantotu to barikāžu būvniecībā. Toreiz
nebija nevienas privātas kravas mašīnas, viss
bija valsts vai kolhozu īpašums. Bez šiem di-
viem vīriemmēs nekad to nebūtu izdarījuši,
protams, cilvēki to atbalstīja, šoferi bija ga-
tavi braukt.
—Kā notika komunikācija ar ārzem-
niekiem, kā jūs viņus informējāt?
—Viņi nepārtrauktā straumē gāja cauri
Tautas frontei, tās bija neskaitāmas intervi-
jas. Barikāžu laikā, izņemot tās stundas, kad
biju Augstākajā padomē vai Ministru kabi-
netā, es uzturējos Tautas frontē. Mēs barikā-
des organizējām kādas divarpus diennaktis,
vēlāk to pārņēma Augstākās padomes Aiz-
sardzības štābs. Pēc tam mūsu pienākums
bija nomainīt cilvēkus, jo neviens ziemā
nevar atrasties diennakti vai vairāk ārpus
telpām. Tautas fronte ar savām nodaļām
bija tādi kā dispečeri. Bija tautfrontiešu paš-
valdības, 1989. gada decembrī ievēlētas.
Nodaļu cilvēki bija arī deputāti. Pašvaldības
gādāja, lai ir transports, malka, pārtika, ele-
mentāra kārtība, un caur Tautas frontes
nodaļām un viņu deputātiem pašvaldībās
mēs ļoti organizēti nomainījām cilvēkus ba-
rikādēs. Rīgā varbūt ir grūtāk pateikt, kurš
bija un kurš nebija barikāžu dalībnieks, lau-
kos viņi visi ir reģistrēti, apbalvoti ar bari-
kāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Par ārzem-
niekiem—Augstākās padomes preses cen-
tra vadītājs Aleksandrs Mirļins stāstīja, ka
420 ārzemju korespondenti bija akreditēti.
CNN
brigādes kaut kur blakus Brīvības ielai
bija uzlikušas šķīvjus un raidīja no skvēra.
20. janvāra traģiskās nakts notikumi mo-
mentā bija atainoti
CNN
un citās pārraidēs.
Tas bija milzīgs atbalsts. Es domāju, ka tra-
ģisko 20. janvāra asinsizliešanu pārtrauca
arī ārzemju korespondentu ziņošanas ie-
tekmē. Žurnālisti bija visur.
—Kurā brīdī jūs sapratāt,
ka situācija sāk virzīties uz pozitīvu
atrisinājumu?
—Kad meita piedzima. Tas ir tāds joks,
jo 23. janvārī Ingunai Ebelai un man pie-
dzima meita Danute. Velta Puriņa Latvijas
Televīzijas 1. programmā paziņoja, ka Tau-
tas frontes priekšsēdētājam Romualdam
Ražukam un Ingunai Ebelai piedzimusi
meita, un tas nozīmē, ka kara nebūs, asins-
izliešana apstāsies un būs miers. Nopietni
runājot, nākamajā rītā pēc 20. janvāra tra-
ģiskās nakts, kad
OMON
izvācās un mūsu
iekšlietu struktūras iegāja atpakaļ Iekšlietu
ministrijā, viss kaut kādā veidā nomierinājās.
Nav man tādas informācijas, bet es saprotu,
ka no ASV un citām ietekmīgām struktūrām
bija kaut kāds spiediens, kas lika to operāciju
neturpināt. Tas bija mūsu uzvaras pīķis.
—Kā jūs vērtējat Tautas frontes
dalībnieku ieguldījumu?
— Tautas frontes arhīvs ir saglabāts,
esam vienīgie, kas to izdarīja. Tautas frontes
muzejā tagad ir lieliska ekspozīcija, to ar ar-
hīvu esam nodevuši Latvijas Nacionālajam
vēstures muzejam, jo neviens nav mūžīgs.
Sabiedrisko organizāciju «Tautas frontes sa-
biedriskā padome», kam piederēja muzejs,
es 16 gadus vilku uz saviem pleciem, ilgāk
tas nebija iespējams. Tagad tā ir Nacionālā
vēstures muzeja nodaļa un viss turpinās. Ba-
rikāžu laika Tautas frontes darbinieki ir zi-
nāmi, un, cerams, savā grāmatā es viņus
visus aprakstīšu. Viņi tiešām pašaizliedzīgi
strādāja. Sākumā nācās šķirties no dažiem,
kad es kļuvu par Tautas frontes priekšsēdē-
tāju, jo tur bija diezgan bohēmisks dzīves-
veids, un man kā ideālistam likās, ka tas nav
savienojams un pieņemams. Ingrīda Pīlādze,
Artis Ērglis un Artūrs Dudars visaktīvāk
strādāja, nevainojami visās situācijās, un
nodrošināja brīžiem pat neiespējamo. Au-
gusta puča laikā, kad Tautas frontē vairs ne-
varējām strādāt, Artūrs Dudars kaut kādā
savā kooperatīvā Rūpniecības ielā atrada
vietu, un viss tika izdarīts.
—Ko mēs varētu darīt, lai jauni
cilvēki neaizmirstu tā laika mācības?
—Tagad tas ir vajadzīgs vairāk nekā jeb-
kurā citā laikā. Arī domājot par to, kā pateik-
ties barikāžu dalībniekiem. 12. janvārī Sociālo
un darba lietu komisijā Saeimā es prezentēju
likumprojektu «Par 1991. gada barikāžu da-
lībnieka statusu»
,
kurā paredzu gan aicināt
pašvaldības viņiem nākt pretim, gan atļaut
pensionēties vienu divus gadus agrāk, gan
arī atbalstu, veselības aprūpes pakalpojumus
saņemot. Protams, ir kritiķi, bet mana doma
ir tāda, ka cilvēkiem valsts pateiks paldies
un vienlaikus dos kaut ko praktisku, bet sva-
rīgākais ir, lai nākamās paaudzes to redzētu.
Tagadējie karavīri, zemessargi, patrioti —
intervija
8
Sākums 7. lpp.
T ē v i j a s s a r g s , N r . 1 , j a N v ā r i s , 2 0 1 6
