viņiem jāredz, ka valsts rūpējas, ka parūpē-
sies un pateiksies saviem aizstāvjiem. Manu-
prāt, ir ļoti svarīgi šo statusu noteikt.
Līdzīgi kā ar nacionālo partizānu un repre-
sēto godināšanu mēs darījām, tāpat vajag
barikāžu dalībniekiem pateikties.
—Šogad barikāžu notikumiem ir
veltīta konference, un jaunsargi visu
diennakti dežurēja Doma laukumā.
Kas vēl būtu darāms, lai pēc
25 gadiem nerastos jautājumi —
kas tur toreiz notika?
— Jebkura jubileja — vai «Baltijas ceļa»,
vai Tautas frontes dibināšanas, vai barikāžu
atcere — ir stihiska nelaime Latvijas valdī-
bai. Parasti tiek iedalīta kaut kāda nauda no
līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Ba-
rikāžu 25 gadu atcerei valdība nedeva neko
tāpēc, ka ir jāgatavojas simtgadei. Mūsu ar-
gumenti bija tādi, ka tā arī ir viena no simt-
gades spilgtākajām epizodēm, bet tas netika
ņemts vērā. Kultūras ministrija gan sedza
mums Ķīpsalā 16. janvārī telpu izdevumus
un Kultūras akadēmija noorganizēja kon-
certu, lai cilvēki no laukiem var sabraukt un
satikties. Pārējais — pārsvarā mūsu biedrī-
bas ikgadējie pasākumi. Mūsu ideja par ba-
rikāžu rekonstrukciju Doma laukuma stūrī
tika īstenota. Uzskatu, ka pasākumos jāie-
saista jaunieši un jāstāsta viņiem, ka bari-
kāžu laikā ar šo nevardarbīgo pretošanos
mēs spējām izcīnīt neatkarību, un tā ir tāda
lieta, ar kuru var lepoties, aizbraucot uz jeb-
kuru pasaule malu. Par savu un tālaika Tau-
tas frontes valdes vienu no galvenajiem
veiksmes stāstiem es uzskatu to, ka izdevās
izvairīties no konfrontācijas. Gan ar krieviski
runājošajiem, pareizāk sakot, interfronti, pa-
domiski domājošajiem, gan ar Godmaņa
valdību, jo nāca daudzas ļoti sāpīgas refor-
mas, cenas cēlās trīs reizes, gan ar Augstāko
padomi. Būtībā Tautas frontei izdevās kā
tādam plāksterim visu to saturēt kopā.
— jūs pieminējāt interfronti.
Kā jūs tajā laikā ar viņiem sadzīvojāt?
— Fiziskās konfrontācijas nebija. Mēs
apmainījāmies ar nikniem dokumentiem
un aicinājumiem, atceros, Alfrēds Rubiks
atsūtīja man priekšlikumu sadarboties. To-
reiz kompartija vēl turpināja to publisko
frazeoloģiju — sadarboties, darba ļaužu in-
tereses, nākt kopā. Pirmais asinskārais pa-
sākums bija, kad 2. janvārī
OMON
ieņēma
Preses namu. Taču ar pašu Interfronti ne-
bija tādu konfrontāciju, izņemot, protams,
uzbrukumu Augstākajai padomei 1990. gada
15. maijā. Viņi pulcējās savā mītnē Vecrīgā,
Smilšu ielā, arī mūsu mītne bija Vecrīgā.
Barikāžu laikā viņi tur mierīgi strādāja, ne-
viens viņus neaizturēja, tāpat kā Jēkaba ka-
zarmās esošo karaspēka daļu virsniekus.
Viņi lamājās, kad nevarēja izsprukt cauri
visiem barikāžu dzelžiem, bet nebija fizis-
kās spēka konfrontācijas.
— joprojām tiek runāts par tā
saukto trešo spēku saistībā ar
20. janvāra nakti. jūsuprāt, tāds bija?
— Bija, protams, bija. Par to liecināja
čaulītes, izmeklētāji to fiksēja, bija arī filmē-
tie materiāli, kur redzams, ka no Bastejkalna
un toreizējās PSRS prokuratūras jumta tiek
šauts, varbūt vēl no kaut kurienes. Bija arī
viens neatpazīts līķis, kas nebija omonietis,
vēlāk viņš pazuda no morga. Tas viss bija,
par to ne mirkli neesmu šaubījies. Kāpēc
viņi to visu pārtrauca un negāja tālāk? Vie-
nīgais izskaidrojums ir tāds, ka tā bija pro-
vokācija, cerot, ka ļaudis skries šurp no
barikādēm, kur bija simtiem cilvēku, un
sāks tajā visā iesaistīties. Tad droši vien
OMON
būtu galvenā loma. Trešā spēka uz-
devums bija palikt neredzamam, bet tas
bija — jo kurš tad visas tās lodes izšāva?
—Kur vislabāk šodien meklēt infor-
māciju par barikāžu laiku?
— Pirmkārt, ir muzejs ar savu interneta
lapu — barikades.lv. Muzeja platību mēs
tagad esam divkāršojuši. Barikāžu biedrība
uztur muzeju, un tur var gūt visu informā-
ciju. Tur ir bukleti, stendos multiplikācijā ir
pilnībā parādīta 20. janvāra nakts, kā viss no-
tika, karte ar visiembarikādes aizstāvējušiem
novadiem. Otrs —mēs esam veco «
Ikarus»
,
tā laika pilsētas autobusu, pārvērtuši par
muzeju uz riteņiem, tur arī ir minimāla
ekspozīcija, ar to mēs apbraukājam skolas.
Skolas var pieteikt pasākumu 1991. gada
barikāžu muzejā Krāmu ielā 3.
— ja kādam mājās ir saglabājušās
kādas fotogrāfijas no barikādēm vai
citi materiāli, vai to visu var atdot
muzejam?
— Protams, to var atdot muzejam, viss
tiks iegrāmatots. Filmētie materiāli ir ārkār-
tīgi svarīgi. Bet vēl svarīgāk būtu, ja cilvēks
uzrakstītu kaut puslappusīti ar savām atmi-
ņām, kā tas toreiz bijis. Tagad visi mūsu
pretinieki no Krievijas un citurienes, impē-
rijas atjaunotāji, runā, ka toreiz bijusi kaut
kāda apstākļu sakritība, zemas naftas cenas.
Ikkatras šādas atmiņas ir kā ķieģelītis mūsu
neatkarības celtnē, kas parāda, ka šie cilvēki
vēlējās, lai valsts būtu neatkarīga, bija gatavi
kaut ko darīt, pat upurēt sevi, lai neatkarību
nosargātu. Vēsturisko liecību vākšana un sa-
glabāšana ir ārkārtīgi svarīga, to var izdarīt
jebkurā laikā. Ja pašam grūti pierakstīt, Ba-
rikāžu muzejā ir darbinieki, kas to izdarīs
un saglabās nākamajām paaudzēm.
w w w . s a r g s . l v
intervija
9
