Taivo Trams
Foto—Gatis Dieziņš, Normunds Mežiņš.
No Barikāžu laika notikumiem mūs šķir
nu jau ceturtdaļgadsimts— liels laika
nogrieznis, kurā mainījusies pasaule.
ir piedzimuši bērni, kuriem pašiem jau
dzimst bērni, un daudzējādā ziņā esam
kļuvuši pavisam citādi arī mēs—
pa daļai zaudējuši ideālus un cerības,
pa daļai iestiguši ikdienas rutīnā un
dienišķajā izdzīvošanā. Tomēr ikdienas
steigā ikvienam der atcerēties, ka tieši
šīs janvāra dienas pirms 25 gadiem
radīja pamatu valstij, kurā mēs pašlaik
dzīvojam. Mūsu neatkarīgajai Latvijai.
Dzīvības un nāves ceļš
1991. gada janvāra notikumu 25 gadu
atceres pasākumi šogad visā Baltijā notiek
īpaši vērienīgi. Lietuva, kas janvāra notiku-
mos nesa visasiņaināko upuri, nav izņē-
mums —visā valstī notiek dažādi pasākumi,
tostarp 9. janvārī Viļņā norisinājās starp-
tautisks skrējiens «Dzīvības un nāves ceļš»,
kurā Latviju pārstāvēja deviņi Ikšķiles no-
vada jaunsargi. Skrējiens nu jau kļuvis par
tradicionālu starptautisku pasākumu, kas
veltīts 1991. gada 13. janvāra notikumiem,
kad Lietuvā dislocētās padomju armijas ka-
ravīri ar tanku atbalstu uzbruka neapbruņo-
tiem cilvēkiem un mēģināja ieņemt Lietuvas
Televīzijas un radio kompleksu, nogalinot
13 civiliedzīvotājus un ievainojot vairāk
nekā 140.
Skrējiena diena ir visai vēsa, un tempe-
ratūra svārstās ap –10 grādiem, lai gan Lie-
tuvas galvaspilsētā ir dažus grādus siltāk
nekā tobrīd Rīgā. Deviņus kilometrus garais
skrējiens jubilejas reizē pulcē rekordlielu da-
lībnieku skaitu — pasākuma dalībnieki lēš,
ka to skaits pārsniedzis 4000 cilvēku. Vēro-
jot cilvēku masas, kas pulcējas Viļņas Ka-
reivju brāļu kapu apkārtnē, lai piedalītos
skrējienā, jāpiekrīt — viņi piepilda visu lau-
kumu, drūzmējas tuvējo pakalnu nogāzēs
un mīņājas apkārtējās ieliņās. Uz skrējienu
ieradušies ne tikai Lietuvas pārstāvji — te
ir arī Latvijas un Igaunijas jaunatnes orga-
nizāciju pārstāvji, Lietuvā dislocēto ārvalstu
bruņoto spēku karavīri un dažādu valstu
vēstniecību pārstāvji.
Uzvarētāji ir visi
Šis skrējiens nav sacensība, un pirmo
vietu ieguvēji te netiek sumināti — uzvarē-
tāji ir visi, kas tajā piedalījušies, un visi arī
saņem piemiņas medaļas, tomēr sacensību
gars ir jūtams. Daļa skrējēju ir nopietni ga-
tavojušies, izvēlējušies piemērotu apģērbu
un apavus skriešanai šādos laika apstākļos,
citi — ieradušies, komandas gara vadīti, ar
vēlmi godināt kritušos varoņus, vienkārši
sajust vienību ar Lietuvu un visu Baltiju.
Ikšķiles jaunsargi uz «Dzīvības un nāves
ceļu» ieradušies vienādos melnos treniņtēr-
pos, ko rotā Jaunsardzes emblēma. Gaidot
skrējiena sākumu, lielajā ļaužu pūlī nekāda
prātīgā iesildīšanās nav iespējama, tomēr
teju visi mīņājas, lēkā, cenšas izstaipīt mus-
kuļus. «Šī būs pirmā reize, kad skriešu tik
garu distanci. Vispār ir baigi, baigi auksts,
bet jāgatavojas garajam skrējienam — tad
jau iesilsim. Ar skriešanu esmu nodarbojies
tikai skolā un jaunsargos, ne vairāk, tāpēc
var paredzēt, ka būs ko svīst,» prognozē
Ralfs Cēbers. Viņa komandas biedrs Kārlis
Vētra arī atzīst, ka ir ļoti auksti un kājas salst.
w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 1 , j a N v ā r i s , 2 0 1 6
aktuāli
4
Barikāžu laiku piemin visā
Baltijā
