«Kārļa Štrāla romāns starp iznākušajiem
ļoti daudziem kara laika romāniem latviešu li-
teratūrā ir pilnīgākais un aptverošākais. Gal-
venā viņa atšķirība no tiem ir tā, ka viņš
tiešām ir romāns par karu, par īsto karu, kur
kaujas, šauj, kur šrapneļi un granātas plīst virs
galvām, kur par vēstījuma varoņiem ir īsti ka-
rotāji, nevis kaut kādi aizmugures savas ādas
glābēji. Jau kā tāds viņš ieņem izņēmuma stā-
vokli mūsu literatūrā un ir vienīgais šai žanrā.»
Tā par šo darbu raksta Jānis Veselis savā ap-
cerē «Karš. K. Štrāla romāns» /Latvijas Sargs/
1922. Nr. 149.
Tobrīd vēl nav iznākusi romāna otrā daļa
un tikai iecerē ir trešā daļa, kura pirmoreiz
grāmatas izdevumā ir lasāma vien tagad —
100 gadus pēc romānā aprakstītajiem notiku-
miem, kad, atzīmējot rakstnieka, dzejnieka un
tulkotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Kārļa
Štrāla 135. jubileju, klajā nāk romāna visas trīs
daļas vienkopus ar tēlainiem rakstnieka brāļa
gleznotāja Aleksandra Štrāla zīmējumiem.
Romānā «Karš» autors apraksta paša pie-
redzēto frontē, cīņu neprātu, kara bezjēdzību
un šausmas, kādas tās redz arī paši karotāji.
Romāns ir kā literārs dokuments par Pirmā
pasaules kara 1914. un 1915. gadu, jo tā tēlo-
jumā atainoti patiesi notikumi un reāli perso-
nāži. Galvenais varonis — jauns literāts, kas kā
virsnieks dodas uz fronti, atstājot Latvijā tuvus
draugus māksliniekus un savu ģimeni. Spilgta
un plaša ir romānā tēloto personāžu gale-
rija — Rīgas mākslinieku sabiedrība, mīlamas
un mīlošas sievietes, krievu armijas virsnieki,
ierindas karotāji, frontes un aizmugures ārsti
un māsas, Pēterburga un Maskava kara dienās,
arī Nikolajs II uz mirkli nostājas lasītāja acu
priekšā. Laikmeta elpa, cilvēku tikumi un ne-
tikumi, galvenā varoņa domu un jūtu ceļš —
tajā mūs ved Kārlis Štrāls.
Par romāna ieceri un tapšanas gaitu tā au-
tors teicis: «Pēc kara beigām biju visdažādāko
pārdomu, gan frontes, gan aizmugures novē-
rojumu, pieredzējumu un pārdzīvojumu pie-
sūcies, ja tā var teikt, kā bite raibā ziedu laukā.
(..) Metot skatu atpakaļ uz pārdzīvotā laika no-
tikumiem un ļaudīm, aizvien noteiktāk radās
vēlēšanās attēlot šo spilgto pagājību plašākā
darbā pēc iespējas patiesīgāk tiklab notikumu,
kā toreizējos cilvēkos novēroto uzskatu un rak-
sturu ziņā, lai tajā būtu ietverts «gan aukstā
prāta novērotais, gan sirdī skumji izjustais». (..)
No kādas idejas es vadījos, šo romānu rak-
stot? Man šķiet, tā bija vēlēšanās parādīt kara
patieso seju. (..) Otrkārt, man bija jāpierāda,
ka arī karalaukā katrs cilvēks paliek tikai cil-
vēks ar savu cilvēka īpatnību un nebūt nesap-
lūst tādā mērā ar citiem, ka pelnītu nicinošo
masas nosaukumu, it īpaši manevru karā.
Treškārt, esmu lūkojis parādīt aizmugures urā
patriotismu viņa īstajā izskatā. (..) Patiesībā
nekādu urā arī tur nebija, bet bija tikai vairāk
vai mazāk apzināts egoisms, savienots ar iedzī-
vošanās kāri, blakus tautas neaprakstāmam
postam, sāpēm un izmisumam. (..)
Ideja ķerties pie šā darba man nav radusies
uzreiz, tā ir it kā organiski izaugusi ilgākā laika
sprīdī, fragmentāri aizsākumi ir radušies jau
1914. gadā tieši kara laukā (gan nedomājot vēl
par romānu). Jau pirmajās Pirmā pasaules
kara dienās neesmu varējis atturēties it brīvākā
brīdī, bieži vien pat apšaudes laikā, atspiedies
ar muguru kaut kur pie koka, uzrakstīt to, ko
redzēja acs un dzirdēja auss īsāku vai plašāku
piezīmju veidā, gan nakti kaut kādā ar sveci
vāji apgaismotā nabadzīgā pajumtā, apkārt
kara biedriem čalojot, notēlot savus novēroju-
mus un izjūtas, neļaujot tām atdzist, vai nu
vēstulēs draugiem, vai tēlojumos un ainās, jo
tā bija vienīgā iespēja pacelt garu pāri kara ik-
dienībai. Novērojumu lokam arvien paplaši-
noties, tuvāk iepazīstot arī cilvēku raksturus,
plašāk aptverot arī kara vispārējo gaitu, viss tas
notēlojās jau noteiktākās literārās formās. Tā ir
radusies, piem., mana vēstule oktāvās «Kauja
pie Glemu Liepas» un arī daži prozas gabaliņi,
kas vēlāk ietilpst stāstu krājumā «Uguņainie
krasti», daži no tiem vēlāk ir kļuvuši par mana
romāna tiešu sastāvdaļu. (..)
Bet romāns nav radies vienīgi uz perso-
nīgo pārdzīvojumu un piedzīvojumu pamata,
kas to padarītu pārāk šauru. Bija jāvāc tamma-
teriāli gan no citu laikabiedru piedzīvojumiem
un likteņiem kā tieši frontē, tā aizmugures
dzīvē; gan izmantojot kara laika literatūru, gan
frontes literatūru, gan kara vēstures lapas.
Starp citu, iepazinos arī ar vācu korespon-
dentu tēlojumu brošūrām, sameklējot vienu
otru brošūriņu jau romāna rakstīšanas laikā
pie Rīgas bukinistiem vai grāmatveikalos no-
vārtā atmestās literatūras mēslainēs. (..)
Karš nav vienīgi karalaukā — viņa draudu
pilnie spārni izplešas pār milzu plašumiem.
Esmu varējis notēlot tikai vienu viņa stūrīti.
Bet esmu darījis to pēc sirdsapziņas, patiesīgi.»
Karam nav beigu, ne Kārļa Štrāla romā-
nam «Karš», ne tam, kas drebina pasauli. Karš
simt gados nav novecojis, vecuma nespēks to
nav skāris, arī viedums ne, tas nemainās savā
būtībā, varbūt tik vien, cik izskatā un manie-
rēs, bet būtībā — ne, tāpat kā mēs, cilvēki. Šo-
dien reti kurš no lasītājiem zina Štrāla vārdu,
un vēl retākas ir to rindas, kas lasījuši romānu
«Karš». Tomēr tieši šobrīd, kad sajūsmināmies
par savas valsts 100. gadadienu, kas tuvojas,
vēl jo godīgāk ir atcerēties tos, kuri ir domājuši
par Latvijas tapšanu un to veidojuši, daudzi ar
savām asinīm un dzīvību.
Šī grāmata veidota rakstnieka Kārļa Štrāla
135. dzimšanas dienas gadā kā veltījums vec-
tēvam, kā pateicība par viņa domu plašumu
un cilvēcību.
Grāmatas izdošanu atbalstījuši VKKF, Lat-
vijas Ordeņu brālība, Pļaviņu novada dome,
Štrālu ģimenes. Grāmatu var iegādāties arī
Latvijas Kara muzejā.
Sagatavojusi
Kamena Kaidaka
, grāmatas sastādītāja
un izdevēja, biedrības «Skaldu raksti» valdes locekle.
K. Štrāls Krievijas
cara armijas
virsnieka formas tērpā.
