Līga Lakuča
Foto—Gatis Dieziņš, Boriss Koļesņikovs.
—1991. gada janvāris,
Barikāžu laiks…Kā jūs vērtējat šo
posmu savā dzīvē šodienas acīm?
—Es to uzskatu par augstāko punktu savā
dzīvē, savā sabiedriski politiskajā darbībā.
Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada
18. martā Latvijas Tautas fronte (LTF) guva
uzvaru, un 4. maijā tika pieņemta Latvijas
Republikas neatkarības deklarācija. Kādu
mēnesi vēlāk Tautas frontes darbība it kā
apsīka, jo tās pirmais ešelons, proti, labākie
no Tautas frontes vadības bija ievēlēti Aug-
stākajā padomē. Mani ievēlēja par Tautas
frontes valdes priekšsēdētāju — par tādu kā
pagaidu vai vietas izpildītāju ar domes lē-
mumu. Daudzi domāja, ka Tautas fronte
vairs nav nepieciešama. Ir Augstākā padome,
kas pieņem likumus, ir ievēlētā Godmaņa
valdība, likās, ka ar tiem mehānismiem viss
ies uz priekšu. Man bija diametrāli pretējs
viedoklis. Bija arī doma LTF pārveidot par
partiju, un bija pat izraudzīts potenciālais
līderis — Einars Repše. Es braucu uz noda-
ļām pa visu Latviju, kur arī cilvēki nezināja,
ko darīt tālāk. Pa to vasaru izdevās mobilizēt
Tautas fronti, izdevās noorganizēt 3. kon-
gresu, ievēlēt valdi no otrā ešelona un sa-
kārtot Tautas fronti, vienlaikus atbalstot
Augstāko padomi un valdību. Tomēr nācās
pārvarēt diezgan lielas grūtības komunikā-
cijā, jo dažiem Augstākās padomes deputā-
tiem, varbūt pat vairākumam, likās, ka Tautas
fronte savu lomu ir izpildījusi. Tā kā toreiz
nebija ne armijas, ne muitas, ne ārlietu die-
nestu, mana pārliecība bija, ka Tautas fronte
ir vienīgā, kas var šos robus aizpildīt, ja kaut
kas notiktu. Viena aiz otras nāca prasības
no Maskavas noslēgt jaunu savienības lī-
gumu. Smieklīgākais bija tas, ka izrādījās —
Padomju Savienībai nav nekādas deklarā-
cijas, nekāda dibināšanas dokumenta, ne-
viens par to nebija rūpējies ne 1922. gadā,
ne tad, kad mūs okupēja. Maskavai bija ār-
kārtīgi svarīgi Gorbačova
perestroikas
gai-
sotnē radīt kaut kādu juridisku dokumentu.
—vai pirms barikādēm bija kādas
priekšnojautas, ka gaidāmi izšķiroši
notikumi?
— Bija jau kopš oktobra. Līdzīgi kā
tagad pasaulē. Toreiz visu laiku kaut kas
brieda ap Latviju, Baltiju. Mēs divreiz sa-
saucām reģionālās sanāksmes. Cilvēki jau
septembrī, oktobrī nāca ar priekšlikumiem,
ko darīt tādā gadījumā, ja tiks ieviests kara-
stāvoklis un mūsu ievēlētā pārvalde tiks lik-
vidēta. Lēnām no tā visa radās materiāls
mūsu plānam X stundai. Tā pareizais no-
saukums ir «Aicinājums visiem Latvijas ne-
atkarības atbalstītājiem». Tajā bija aprakstīti
visi pasākumi, ieskaitot stratēģiski svarīgu
objektu aizsardzību. To visu Ivars Redisons
un Uldis Augstkalns LTF valdes uzdevumā
ietvēra dokumentā, ko valde novembrī arī
pieņēma. Tas bija pamats, no kurienes nāca
barikādes. Lielus pasākumus nevar pēkšņi
noorganizēt, ir vajadzīgs rūpīgs sagatavoša-
nas darbs. Gan kopējais noskaņojums, gan
daudzie priekšlikumi, gan demobilizēto pa-
domju armijas virsnieku palīdzība bija sva-
rīgi faktori. Bet vislielāko atbildību prasīja
izšķiršanās par manifestācijas rīkošanu, jo
bija spiediens no Tautas frontes, no masām,
no virsniekiem, kas palīdzēja, no radikā-
ļiem it īpaši. Es sapratu, ka divreiz mums
neļaus uz Rīgu saaicināt pusmiljonu cil-
vēku. Pēdējās divas nedēļas līdz 12. janvā-
rim bija ļoti smagas — spiediens no visiem,
arī bailes, tāpēc visi gribēja nākt kopā un
parādīt spēku. Jo Preses namu bija ieņēmis
OMON
, bruņu transportieri pa naktīm
braukāja ap Rīgu, vēl provokācijas — tika rī-
koti sprādzieni kapsētās un citur. Redzot
notikumu virzību, Viļņā cilvēki sāka pulcē-
ties. 12. janvāra LTF domes sēdes gaitā mēs
atcēlām akadēmiķa Kalniņa priekšlasījumu
par ekonomikas pārbūvi un sākām kon-
krēti spriest par stratēģiski svarīgu objektu
aizsardzību. Domes sēdes starpbrīdī pie
melnajām klavierēm notika tā leģendārā sa-
nāksme, kad saaicinājām visus Tautas fron-
tes koordinatorus no nodaļām un sadalījām
starp novadiem stratēģiski svarīgos objektus.
Piemēram, Zaķusala tika iedalīta Zemgalei—
Bauskai, Jelgavai un Jēkabpilij, un viņi pēc
tam to arī sargāja. Koordinatoriem tika pa-
teikts, lai pa nakti dežurē pie radioaparā-
tiem, jo toreiz nekādu citu ātras saziņas
līdzekļu nebija. Kad Viļņā sākās tā asinspirts
un gāja bojā 13 cilvēki, tas bija ap trijiem
naktī, bija skaidrs, ka tas ir jādara. Dainis
Īvāns, kas toreiz bija Augstākās padomes
priekšsēdētāja vietnieks, paziņoja, ka plkst.
14, tātad pēc 10 stundām, pusmiljonam cil-
vēku jābūt Daugavmalā. Tā tas arī notika.
Viņi brauca, jau zinādami, ka paliks Rīgā
sargāt objektus, zināja arī, kurus.
— jūs toreiz sapratāt situācijas
nopietnību. Šķiet, ka vairākums to
varbūt pat neapzinājās.
—Cilvēki, kas brauca no laukiem orga-
nizēti (viņu saraksti arī šodien ir, un viņi
tiekas regulāri), manuprāt, to apzinājās.
w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 1 , j a N v ā r i s , 2 0 1 6
intervija
7
Ķieģelīši mūsu neatkarības celtnē
Saruna ar
Romualdu Ražuku
,
12. Saeimas deputātu, otro LTF priekšsēdētāju (1990.—1992.)
Turpinājums 8. un 9. lpp.
