Starpkaru Latvijā bija daudzas un da-
žādas karavīru biedrības. Tās apvienoja da-
žādos laikos dienējušos karavīrus. To mērķis
bija paust valsts iedzīvotājiem par tām
cīņām, kādas bija jāizcīna, lai rastos Latvijas
valsts, atbalstīt materiāli, ja tas ir vajadzīgs,
šo cīņu dalībniekus, saglabāt cīņās kritušo
piemiņu, uzstādot pieminekļus un piemiņas
plāksnes, kopt kritušo atdusas vietas, kā arī
izdot pulku vēstures un cīņu dalībnieku at-
miņu krājumus. Biedrību virsuzdevums bija
uzturēt un nezaudēt cīnītāju kopības izjūtu.
Latvijas karavīru savienība, vecākā kara-
vīru organizācija, tika dibināta 1917. gadā.
Tā gan īsti neiederas šajā biedrību uzskaitī-
jumā, jo nodibināta pirms Latvijas proklamē-
šanas. Tajā bija apvienojušies bijušie latviešu
strēlnieki, kuri vēlāk aktīvi darbojās Latvijas
bruņoto spēku organizēšanā, kā arī palīdzēja
latviešu strēlniekiem atgriezties Latvijā.
Īpaša vieta šajā biedrību sarakstā ir 1920.
gada 17. martā dibinātajai Latvijas Kara in-
valīdu savienībai. Minētās biedrības pirmsā-
kumi attiecas 1917. gadu, kad tā rūpējās par
Pirmajā pasaules karā cietušajiem. 1920. gadā
tā ieguva statusu Latvijas mērogā. Biedrībai
bija plašs darba lauks, iespēju robežās aprū-
pējot cietušos karavīrus un kritušo karavīru
ģimenes locekļus. Tai bija savas sanatorijas,
atpūtas nami, bērnu vasaras nometnes.
Savukārt plaši pazīstamā Nacionālā Lat-
vijas atvaļināto karavīru biedrība tika dibināta
1923. gada 1. jūlijā un savās rindās apvie-
noja nacionāli domājošus latviešu karavīrus.
Tai bija nodaļas visā Latvijā, un tā nodibi-
nāja savu krājaizdevumu sabiedrību, orķes-
tri un veica daudzas citas ar mākslu un
mūziku saistītas aktivitātes. Tās izveidotais
Atbildīgo darbu artelis uzņēmās ar mate-
riālām vērtībām saistītus darbus. Tai
skaitā naudas pārvešanu un apsardzi. Pie
biedrības bija nodibināta atsevišķa struk-
tūra «Ērglis», kuras locekļi nodarbojās ar
militārās apmācības jautājumiem. Šī sek-
cija laikā no 1924. līdz 1927. gadam un
no 1930. līdz 1931. gadam izdeva žur-
nālu «Latvijas Ērgļi».
1930. gada 6. jūlijā tika nodibināta
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru bied-
rība. Līdz 1932. gada 9. februārim tās
nosaukums bija Lāčplēša dižcilts bied-
rība. Biedrība rūpējās par ordeņa ka-
valieru materiālo nodrošinājumu un
trūcīgo biedru atbalstīšanu. Tai bija
vairāki atpūtas nami un sanatorijas
Cēsīs un Ķemeros. Biedrību likvidēja
1941. gada 28. martā.
Nozīmīga vieta daudzo biedrību
vidū bija 1923. gada 19. decembrī di-
binātajai Latviešu veco strēlnieku
biedrībai. Tās galvenais uzdevums
bija uzturēt tautas atmiņā strēlnieku
laiku notikumus. Starpkaru laika
Latvijā biedrība izdeva dokumentu,
atmiņu, vēsturisko fotoattēlu un
gleznu reprodukciju apkopojumu, veltītu
vecajiem strēlniekiem. Iznāca 34 burtnīcas,
kuras tika iesietas septiņos sējumos ar nosau-
kumu «Latviešu strēlnieki 1929—1940». No
1934. līdz 1940. gadam biedrība vienreiz
gadā izdeva arī žurnālu «Latviešu Strēlnieks».
Ziemassvētku kauju piemiņas dienā, 1921.
gada 6. janvārī, iznāca žurnāls «Zvaigžņu
Strēlnieks» (viens numurs).
1921. gada 3. jūlijā tika nodibināta sa-
vienība «Pulkveža Kalpaka bataljons», kurā
apvienojās pulkveža Kalpaka bataljona bi-
jušie cīnītāji. Savienība stiprināja bijušo ba-
taljona cīnītāju vienotību arī pēc bataljona
izformēšanas, iespēju robežās sniedza ma-
teriālo palīdzību pirmajiem brīvprātīgajiem
Latvijas neatkarības cīnītājiem. Virsuzde-
vums savienībai bija pulkveža Kalpaka pie-
miņas saglabāšana. Savienība uzstādīja
pulkveža Kalpaka atdusas vietā Meirānos
pieminekli, kā arī pieminekli virsleitnanta
Krieva atdusas vietā Smiltenes kapos. Iekār-
toja pulkveža Kalpaka muzeju Airītēs un iz-
deva grāmatu «Kalpaka bataljons». Savienība
savu darbību beidza 1940. gada 3. augustā.
TēViJAS SARGS, NR.11, NOVEmBRiS, 2016
ziNāšaNa i
32
karavīru biedrības latvijā
1917.—1940.
