Apzinos, ka ļoti novērtēju to, ka dzīvoju
Latvijā. Neredzu jēgu pasīvai neapmierinā-
tībai. Domājot par politiskiem jautājumiem
un vērojot, kas notiek valstī un pasaulē, no-
nācu pie atziņas, ka gribu izprast, kā darbo-
jas bruņoto spēku struktūras. Kā uz pasauli
raugās tie, kuri sargā Latviju.
Analizējot savu dzīvi, zinu, ka gribu to
nodzīvot piepildīti, bagāti. Negribu kļūt par
nīgru dīvānā sēdētāju, kura pārslēdz televi-
zora pogas.
Izsvēru, ka daudzas no savām vajadzī-
bām īstenošu, iestājoties Zemessardzē. Te
man ir gan pastāvīgi jārūpējas par savu fi-
zisko sagatavotību, lai spētu izturēt mācību
slodzi, gan nemitīgi uzzinu ko jaunu un no-
derīgu arī ikdienas dzīvei. Tā ir pilnīgi cita
vide un cilvēki. Turklāt šī pieredze sniedz
ļoti bagātīgus iespaidus.»
Telts — luksusa numuriņš
«Astoņu mēnešu laikā, kopš regulāri
piedalos mācībās, ievērojami mainījusies
mana komforta zona. Agrāk gulēšana teltī
sagādāja neērtības un raisīja nepatiku, bet,
kopš es zinu, kā ir gulēt uz plāna paklājiņa
mežā zem klajas debess, telts ir ieguvusi
luksusa numuriņa statusu. Viss ir tik nosa-
cīti. Pieredze militārajās mācībās attīsta pa-
cietību. Ir situācijas, kad daudzas stundas
mazkustīgi jāgaida ierakumos, un tad pēkšņi
saspringti īsā, koncentrētā laika posmā jāiz-
pilda virkne uzdevumu. Esmu pamanījusi,
ka tā iespaidā daudz mierīgāk reaģēju uz ne-
pilnībām attiecībās un savā ikdienā. Ja ik-
dienā kaut kas nenotiek, kā plānots, tas
patiešām nav pasaules gals.
Turklāt tagad zinu, ka viena lieta ir sēdēt
birojā un ar citiem uzvalkos tērptiem kolē-
ģiem spriest par aizsardzības nepilnībām,
bet pilnīgi cita ir skriet novembrī pa stigu ar
slapjām kājām, salstot. Tad tu vairs neprāto
vispārīgi, bet, ja redzi, kas tieši nedarbojas,
kā nākas, ņem un to risini.»
Vai ir grūti?
«Sievietei Zemessardzē ir grūti. Jebku-
ram ir grūti. Bet to nevar iztēloties, kamēr
neesi mācībās. Mums parasti svētdienas va-
karā, kad dodamies mājas, komandieris pus
pa jokam novēl priecīgas brīvdienas.
Pēc pirmajām mācībām pārdzīvojumi
un jaunās pieredzes intensitāte paņēma ļoti
daudz spēka. Tad jo īpaši novērtēju, ka, at-
nākot uz savu ikdienas darbu, saņēmu darba
devēja atbalstu un izpratni. Kolēģi, uzzinot,
ka esmu iestājusies Zemessardzē, reaģē di-
vējādi. Dažiem šie pieredzes stāsti šķiet aiz-
raujoši un iedvesmojoši, citi skeptiski smīn:
«Nu, cik tad ilgi skraidīsi pa to mežu?» Ne-
zinu, vai viņi atskārš, ka šī «skraidīšana pa
mežu» nav nekāds pikniks. Bet es apzinos,
ka esmu devusi zvērestu, stājoties Zemessar-
dzē, un negrasos mest plinti krūmos. Gribu
piedzīvot visu gada ciklu, visus gadalaikus.»
Ko tas man dod
«Šī darbošanās man dod ļoti bagātīgu
un daudzšķautņainu pieredzi. Turklāt sa-
tieku cilvēkus, ar kuriem, maz ticams, dzīve
būtu citkārt mūs savedusi kopā. Es uzzinu, cik
atšķirīgi skatāmies uz dažādām lietām, cik
vienprātīga vai dažāda izpratne mums ir par
valsti, par savu atbildību un vērtībām. Mācī-
bās ir brīži, kad esmu viena ar sevi zem klajas
debess un man ir daudz laika domāt. Es arī
baidos par to, ka mums, latviešiem, zūd ko-
pēja izpratne par vērtībām. Vai tikai valoda,
teritorija un kultūra ir tas, kas mūs tuvina, vai
tomēr ir kas vēl dziļāks, kas mūs vieno?
Es vēlos, lai mēs pie šīm dziļākajām vēr-
tībām atgrieztos, jo tik daudz ko jau esam
pārdzīvojuši, esam tik maz šai pasaulē, bet
mēs joprojām esam!»
TēViJAS SARGS, NR.11, NOVEmBRiS, 2016
iNterv i j a
23
ārpus komforta zonas
Jau atvadoties, vēlreiz satieku Jolantas kolēģi
«Latvijas finiera» padomes priekšsēdētāju Uldi Biķi un
vaicāju, vai, viņaprāt, Zemessardzē gūtā pieredze Jolantu ir
mainījusi. Viņš mirkli apdomā un atbild:
«Jā. Viennozīmīgi. Jolanta kļuvusi pašapzinīgāka.
Viņā izteiktāka kļuvusi paļāvības un brīvības izjūta.»
