TēViJAS SARGS, NR.11, NOVEmBRiS, 2016
26
«… gaišā vasarā arī Baltijā sākās ne-
prāta svelme. Vīta ziedi, zuda cilvēki. Milzis
ar asiem nagiem grāba kopā sievietes un bēr-
nus, vīrus un nespējniekus, tikko dzimušas
un arī vēl nedzimušas dvēselītes, slānīja lopu
vagonos un— prom uz aizzušanu, uz veļupes
krastu. Gan jau tur Veļu māte pati izšķiros,
kuru dvēseli tūdaļ sūtīt pāri uz viņkrastu un
kurai atvēlēt vēl kādu saules gadu.
Es iekritu pēdējās, kādēļ man palika arī
iespēja vēl runāt no turienes, no veļupes krasta.
Andrejs Eglītis gan kušina: «Nemodini
mirušos. Vēl jau nav Pastarā!» Bet jāmodina
mirušie, lai arī tie palīdz izdzīvot vēl dzī-
viem — «Briesmu gaigala kliedz».
Un es modinu mirušos…
Un arī dzīvos!»
Tā Melānija Vanaga iesāk savu vēstī-
jumu «Veļupes krastā, 1941—1954», kas iz-
dots Rīgā 1991. gadā.
Ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā pa-
zīstamais režisors Viesturs Kairišs to ņēmis
par pamatu savai filmai «Melānijas hronika»,
kas pirmizrādi piedzīvoja 1. novembrī ki-
noteātrī
«Splendid Palace»
Rīgā.
V. Kairiša mākslas darbs savā varā pār-
ņēma līdz ar pirmajiem kadriem. Skan
Džakomo Pučīni
«Madama Butterfly»
brī-
nišķīgā mūzika, Baltā nama zālē vasarīgi
tērpusies publika, uz skatuves aina, kurā
māte atvadās no sava dēliņa…Melānija un
Aleksandrs sadodas rokās. Vai viņus vada
priekšnojautas par tuvo šķiršanos?!
14. jūnija agrā rīta stundā mājiniekus
uzmodina skaļi klaudzieni. Ģimenei pavēl
ātri saģērbties, arī mazajam zēnam… Kur
tādā brīdī meklēt advokātu, zvanīt polici-
jai?! Reizēm, klausoties stāstus par 1941. un
1949. gada deportācijām, tā nesaprašanā ie-
saka ārzemnieki. Ceru, ka šī filma daudz ko
padarīs skaidrāku.
Melānijas Vanagas atmiņas par pārciesto
Sibīrijā pārsteidz ar neizsakāmo spēku, ti-
cību un labestību attieksmē pret izsūtījumā
satiktajiem dažādu tautību likteņbiedriem,
kuru vidū ir gan Pievolgas vācieši, gan lietu-
vieši, gan ukraiņi, gan kalmiki…20. gs. sep-
tiņdesmitajos gados Elistā, kalmiku APSR
centrā, man bija iespēja uzklausīt kāda kal-
mika atmiņas par izsūtījuma laiku Sibīrijā.
Toreiz viņš labus vārdus sacīja par Sibīrijā
iepazītajiem latviešiem. Gan filma, gan grā-
mata ir liecība par šo laiku, par cilvēcību,
kas nezūd, kad apkārt ir tik daudz nežēlības.
Tieši tāpēc, manuprāt, grāmata «Veļupes
krastā, 1941—1954» būtu jāpārtulko gan
krieviski, gan angliski, lai ne tikai latviešiem
būtu skaidrs, kāpēc 14. jūnijs un 25. marts
mūsu valstī ir sēru dienas.
Filma manī uzjundīja atmiņas par Kan-
davas internātskolas sirmo auklīti, kura kādā
vaļas brīdī izstāstīja par 1949. gada martā
pieredzēto Tomskas apgabalā. Dziļā sniegā
un stiprā salā no stacijas ar zirgu pajūgiem
ceļu turpinājuši uz sādžām. Lai atpūtinātu
zirgus, līdzcietīgākie zaldāti izvēlējušies
kādu apdzīvotu vietu, ļāvuši arī mātēm pa-
barot un pārtīt zīdainīšus. Bet ne visi bijuši
tādi, un daudzi bērniņi tāpēc ceļā nosaluši.
Es viņai savukārt izstāstīju savus pārdzīvo-
jumus 1949. gada 25. martā, kad klasē ie-
nāca zaldāti ar šautenēm rokā un kādu vīru
privātās drēbēs, lai aizvestu dažus skolēnus.
Skolotāja toreiz ātri izdalīja liecības un sū-
tīja visus mājās. Domāju, ka ir sācies karš.
Jau vēlāk, kad radās iespēja sarakstīties ar
bijušajām skolasbiedrenēm, sūtīju viņām uz
Sibīriju pa kādai puķu sēkliņai. Diemžēl viņu
vēstules man nav saglabājušās. Labi, ka Me-
lānija Vanaga visu par pieredzēto Sibīrijā ir
iemūžinājusi grāmatā, arī par puķēm, savu
kaķi un kaziņām, ļaujot iejusties tajā laikā un
vidē, apjaust to gara spēku, kas palīdzēja sa-
glabāt pašcieņu un cilvēcību.
Filmas režisors Viesturs Kairišs sacījis:
«Mums jāglorificē uzvarētāji — tādi kā Me-
lānija Vanaga, kura tika pāri šausmām un
izrādījās nesalaužama, kuras dēļ Latvijas ne-
atkarība varēja pastāvēt, jo viņa iznesa šo
vēsti cauri visiem moku ceļiem Viņa visam
bija lieciniece. Viņai līdzīgie pelnījuši būt va-
roņi.» Un šī filma ir patiess cieņas apliecinā-
jums Latvijas sievietēm un viņu bērniem.
Viņas pārstāvēja tautas gudrāko daļu — in-
teliģenci, tāpat kā no ģimenēmnošķirtie vīri,
kurumokas turpinājās Vjatlagā un Noriļskā.
Iznīcināt inteliģenci — tāds bija padomju
varas mērķis.
es
nevarētu
dzīvot
bez
cerības
(sabīne timoteo)
ziNāšaNa i
