w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 2 , f e b r u ā r i s , 2 0 1 6
28
Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.
Foto — no Latvijas Kara muzeja
krājuma.
Šā gada 26. februārī aprit 130 gadi kopš
Latvijas armijas štāba priekšnieka — ģene-
rāļa Aleksandra Kalēja dzimšanas. Ievēro-
jamais latviešu karavīrs dzimis Alūksnē,
namsaimnieka Georga Kalēja piecu bērnu
ģimenē. Pēc pamatizglītības iegūšanas viņš
izvēlas apgūt tolaik starp latviešiem popu-
lāro skolotāja profesiju, un 1895. gadā beidz
Pleskavas skolotāju semināru. Darba gaitas
uzsāk Ikšķilē, pēc tam strādā Bolderājā.
Tieši plašās svešvalodu (franču, vācu un
angļu valoda) zināšanas vēlāk viņam palī-
dzēja dienesta karjeras veidošanā.
Izšķīries par virsnieka profesijas izvēli,
A. Kalējs 1902. gada vasarā sekmīgi nokār-
toja iestājpārbaudījumus un septembrī uz-
sāka mācības Tiflisas kājnieku junkurskolā,
kuru kā sekmju ziņā 22. no kopumā 139 jau-
najiem virsniekiem beidza pēc nepilniem
trīs gadiem — 1905. gada aprīļa beigās.
Kopā ar viņu junkurskolu beidza vēl trīs
latviešu jaunekļi — Pēteris Avens (sekmju
ziņā 31., dienējis Somijas strēlnieku, bet
kara laikā latviešu strēlnieku daļās, ieguvis
apakšpulkveža pakāpi, komandējis divīziju
un bijis armijas komandiera palīgs Sarkanajā
armijā, pēc atgriešanās Latvijā — aizsargu
pulka komandiera palīgs); Vilis Kevej-Gudže
(44., pēc junkurskolas brīvprātīgi piedalījies
karā ar Japānu, ieguvis štābkapteiņa pakāpi,
no 1914. gada augusta vācu gūstā, vēlāk —
Latvijas armijas kapteinis) un Ādolfs Lu-
dzenieks (133., kritis 1914. gada oktobrī,
štābkapteinis).
Laiks, kad A. Kalējs beidza junkurskolu,
bija sarežģīts — pilnā sparā ritēja Krievijas
karš ar Japānu (tieši tāpēc 1905. gada izlai-
dums notika nevis augustā kā parasti, bet
paātrināti — jau aprīlī). Savukārt valsts
iekšienē plosījās revolūcija, un tās apslāpē-
šanā varasiestādes bija spiestas iesaistīt ne
tikai Iekšlietu ministrijas spēkus, bet arī ar-
mijas daļas. Īpaši sarežģīta situācija bija
A. Kalēja dzimtajā Latvijā, kurp dienestā
nokļūt vēlējās gandrīz ikkatrs karaskolu
beigušais latvietis. A. Kalējam dienesta
vietu izvēlēties ļāva labās sekmes. Jaunais
podporučiks pēc īsa atvaļinājuma ieradās
Jelgavā izvietotajā 114. Novotoržskas kāj-
nieku pulkā un uzsāka savu virsnieka die-
nestu kā pulka 4. bataljona adjutants un
ieroču pārzinis. Šis pulks virsnieku sastāva
ziņā bija viens no latviskākajiem visā impē-
rijas armijā.
Tomēr 1907. gadā podporučiks Alek-
sandrs Kalējs lūdza uz gadu viņu pieko-
mandēt 15. grenadieru pulkam Tiflisā (tag.
Tbilisi Gruzijā) Aizkaukāzā, kur viņš bija
mācījies junkurskolā. Kopumā grenadieru
pulki kājnieku karaspēka kategorijā prestiža
un līdz ar to arī virsnieku dienesta karjeras
iespēju ziņā tika augstāk vērtēti par para-
stajiem kājnieku un strēlnieku pulkiem, un
latviešu izcelsmes virsnieku tajos bija ļoti
maz. 1908. gada augustā A. Kalējs tika pa-
augstināts par poručiku, un, paejot noteik-
tajam laikam, viņš iesniedza lūgumu par
oficiālu pārvietošanu. Grenadieru pulka
virsnieki minēto pāriešanu akceptēja (tas
bija obligāts priekšnoteikums pārcelšanai
uz šīs kategorijas vienību). Turpmākais die-
nests noritēja Aizkaukāzā. No 1909. gada
maija līdz decembrim Kaukāza grenadieru
divīzijas štāba administratīvās daļas vecākā
adjutanta slimības laikā A. Kalējs pildīja
viņa pienākumus, tādējādi iepazīstoties ar
štāba darbu. Savukārt laikā no 1910. gada
maija līdz septembrim viņš 5. rotas sastāvā
tika komandēts pildīt apsardzības dienestu
uz Persijas robežas Delagardu postenī, bet no
tā paša gada oktobra bija pulka mācību ko-
mandas vada komandieris (no 1912. gada—
štābkapteinis).
Jaunā virsnieka spējas apliecināja arī
apstāklis, ka 1914. gada martā A. Kalējs
sagatavojās un sekmīgi nokārtoja Nikolaja
Ģenerālštāba akadēmijas iestājeksāmenu
pirmo kārtu Kaukāza kara apgabala štābā.
Atlika vasarā nokārtot otro kārtu akadēmijā
Pēterburgā, kam tika dots laiks, piešķirot
atvaļinājumu no dienesta mācībām. Taču
vasarā sākās «Lielais karš». Līdz ar vispārē-
jās mobilizācijas izsludināšanu A. Kalējs
1.—20. augustā tika piekomandēts Tiflisas
apriņķa kara priekšnieka pārvaldei kā jaun-
iesaukto uzņemšanas komisijas loceklis.
Pēc tam saskaņā ar mobilizācijas plānu kā
mācību komandas virsniekam A. Kalējam
bija jābūt iedalītam jaunformējamajā 117.
rezerves bataljonā par rotas komandieri,
taču pēc paša izteiktās vēlēšanās viņš tika
atstāts pulkā un augusta beigās tā 9. rotas
sastāvā devās uz fronti Austrumprūsijā.
Septembra sākumā sekoja kaujas Suvalku
virzienā un to apkārtnē. Oktobrī viņam bija
jāuzņemas rotas komandēšana, sekoja dalība
smagajās kaujās Austrumprūsijā, atkāpšanās
no tās un cīņas frontes Varšavas iecirknī, pie
Sohačevas (Polijā). 1914. gada 12. decembrī,
vācu karaspēkam ielencot visuKrievijas kara-
spēka kaujas sektoru, A. Kalējs tika kontu-
zēts un visa bataljona sastāvā krita gūstā.
Tādējādi atšķirībā no daudziem citiem virs-
niekiem A. Kalējam gāja secen paaugstinā-
jumi un apbalvojumi, kādus saņēma citi
virsnieki. Šajā laikā pavēlniecība izsludināja
Svētās Annas IV šķiras un Svētā Staņislava
III šķiras ordeņa ar šķēpiem piešķiršanu
A. Kalējam par 1914. gada kaujās parādīto
varonību.
Izkļūt no gūstekņu nometnēm un at-
griezties dzimtenē tūkstošiem tajās esošie
latviešu karavīri varēja tikai pēc kara no-
beiguma, revolūcijas sākuma un impērijas
sabrukuma Vācijā. 1918. gada 30. novembrī
A. Kalējs atgriezās Alūksnē un apmetās pie
vecākiem. Sekoja īsais padomju varas pe-
riods, reģistrēšana Latvijas PSR Malienas
kara nodaļā, paredzot iesaukšanu boļševiku
armijā, kaujas par Alūksni 1919. gada sā-
kumā, pilsētu atbrīvojot Igaunijas armijas
somu vienībai, tad (no 22. marta) — dažu
mēnešu darbs par svešvalodu skolotāju vie-
tējā pareizticīgo draudzes skolā. 31. maijā
A. Kalējs brīvprātīgi pieteicās dienestā Zie-
meļlatvijas brigādē, bet jūnijā tika iedalīts
par rotas komandieri, pēc tam— par batal-
jona komandiera palīgu Ziemeļlatvijas re-
zerves bataljonā. Augustā, jau apvienotajā
Latvijas armijā, to pārformēja par 6. Rīgas
vēsture
Latvijas armijas štāba priekšnieks —
ģenerālis Aleksandrs Kalējs
