Juris Ciganovs,
Dr. hist.
, LKM direktora vietnieks pētniecības
darbā.
Foto—no Latvijas Kara muzeja krājuma un no
LĢIA.
Bermonta (Rietumu brīvprātīgo)
armijas veidošana
Pēc Cēsu kaujāmLatvijas teritorijā iestā-
jās vairākus mēnešus ilgs relatīva miera pe-
riods. Vācu karaspēks tika sakauts, lielinieki
atsviesti uz Latgali, un valsts dzīve varēja
daudzmaz mierīgi organizēties un pārkār-
toties. Latvijas iedzīvotājiem tomēr nebija
lemts mierīgi turpināt savu jaunrades darbu.
Pēc Cēsu kaujām noslēgtais Strazdu muižas
pamiers (1919. gada 3. jūlijā) noteica, ka ģe-
nerāļa Rīdigera fon der Golca vadītajam
vācu karaspēkam bija no Rīgas jāizvācas uz
Jelgavas un Tukuma rajonu, lai pēc tam vis-
drīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā eva-
kuācija no Latvijas. Tomēr ģenerālis fon der
Golcs ar karaspēka izvešanu nesteidzās, par
aizbildinājumu minot slikto dzelzceļa stā-
vokli un arī to, ka latviešu karaspēks it kā ar
regulāriem uzbrukumiem traucējot kara-
spēka izvākšanos. Vācu nodoms bija atjau-
not Latvijā Vācijas dominējošo ietekmi,
ieceļot sev paklausīgu valdību vai likvidējot
Latvijas valstiskumu pavisam.
Lai Vācijai nevarētu pārmest agresijas
turpināšanu austrumu virzienā, bija nepie-
ciešama, kā mēdz teikt, izkārtnes maiņa. Jau
1919. gada aprīļa sākumā ar Vācijas finanšu
un militāro aprindu atbalstu sākās vienību
izveide no krievu karagūstekņu nometnēs
savervētajiem brīvprātīgajiem, paredzot, ka
šīs vācu paspārnē organizētās un apgādātās
karaspēka daļas varētu izmantot saviem
mērķiem. Daļu no saorganizētajām vienī-
bām sūtīja uz Kurzemi. Par šo militāro vie-
nību komandieri iecēla bijušo Krievijas cara
armijas virsnieku Pāvelu Bermontu, kas uz-
devās par pulkvedi un piekrita sadarboties
ar vāciešiem. Viņam pakļāva visas Vācijā iz-
veidotās krievu karaspēka vienības, kaut
arī to skaitliskais sastāvs 1919. gada vasarā
nebija liels — ap 4000 cilvēku.
No 30. maija līdz 14. jūnijam visu
P. Bermonta grupu nosūtīja uz Jelgavu. Pats
P. Bermonts ieradās Jelgavā 12. jūnijā un
tūlīt stājās sakaros ar fon der Golcu. Ar vācu
gādību P. Bermonts sāka formēt armiju,
kuru vēlāk nosauca par Rietumu brīvprātīgo
(bieži oficiālos dokumentos vēl pierakstot
vārdu «krievu») armiju, skaļi deklarējot tās
it kā galveno uzdevumu — cīnīties pret lie-
liniekiem un atjaunot monarhiju Krievijā.
Ar fon der Golca atbalstu šajā armijā iestājās
veselas vācu karaspēka daļas: gan Dzelzs-
divīzija, gan daudzie «brīvkorpusu» karotāji.
Pāreja «krievu dienestā» būtībā aprobežojās
ar zīmotņu u. tml. atribūtikas nomaiņu —
uzšujot uz formas tērpa piedurknes krievu
pareizticīgo krustu.
Jau tas vien, ka bermontiešu vidū vā-
ciešu bija četrreiz vairāk nekā krievu kara-
vīru, bet štābā grozījās daudzi vācbaltiešu
baroni, lika Latvijas Pagaidu valdībai būt
sevišķi uzmanīgai. 1919. gada 27. augustā
Dienvidu frontes pavēlnieks un Rīgas ap-
sardzības priekšnieks pulkvedis Jorģis Ze-
mitāns izdeva pavēli par Rīgas aizstāvības
sagatavošanu pret iespējamo bermontiešu
uzbrukumu.
Bermontiešu uzbrukums neatkarīgajai
Latvijai. Bermontiāde
Sakarā ar sabiedroto iejaukšanos Vācijas
valdība nolēma ģenerāli R. fon der Golcu at-
saukt. R. fon der Golcs no Latvijas aizbrauca
26. septembrī. Šinī laikā jau bija panākta
vienošanās ar P. Bermontu par vācu kara-
spēka pāriešanu krievu dienestā, un, kad Vā-
cijas kara ministrs 5. oktobrī aizliedza vācu
karavīriem šādu pāreju, tas jau bija noticis
fakts. Tādā veidā Rietumu brīvprātīgo ar-
mijas personālsastāvs jūtami palielinājās.
Pats P. Bermonts vērtēja savus spēkus ap
51 000 — 52 000 vīru. Latvijas armijas Virs-
pavēlnieka štāba Operatīvās (Izlūkošanas)
daļas ziņojumos šāds skaitlis tika uzskatīts
par pārspīlētu. Reālos bermontiešu spēkus
rēķināja līdz 21 000 — 24 000 cilvēku kau-
jas sastāvā (visā armijas kontrolētajā terito-
rijā Latvijā un Lietuvā) ar 65 lielgabaliem,
24 lidmašīnām un diviem bruņuvilcieniem.
Latvijas armijas daļās, kuras atradās pret
bermontiešiem izvērstā frontē no Vecdu-
bultiem līdz Ķekavai, bija ap 11 500 vīru ar
9 lielgabaliem, 23 smagajiem ložmetējiem,
43 patšautenēm, bruņuvilcieniem, trijiem
bruņotajiem auto un pāris lidmašīnām.
Bermontiešu pārspēks izpaudās ne tik
daudz skaitliskajā, cik militāri tehniskajā
pārsvarā.
1919. gada 1. oktobrī P. Bermonts Jel-
gavā sasauca slepenu apspriedi, kurā pie-
ņēma lēmumu gāzt Latvijas Pagaidu valdību.
«Viņiem ir pretīga mūsu valsts, jo mēs esam
kā siena starp viņiem,» — tā teica Latvijas
Pagaidu valdības ministru prezidents
K. Ulmanis 5. oktobrī. Pēc divām dienām,
3. oktobrī, P. Bermonts pieprasīja izlaist
viņa karaspēku cauri Latvijas armijas pozī-
cijām, lai it kā dotos uz Petrogradu cīnīties
pret lieliniekiem. Īstais mērķis bija sakaut
Latvijas armiju.
Talkā Bermontam gāja arī Andrievs
Niedra, kas pēc Cēsu kaujām un landesvēra
sakāves bija atradis patvērumu Jelgavā.
Viņš kļuva par P. Bermonta padomdevēju.
Ar savu mērķtiecīgo darbību pret Latvijas
Pagaidu valdību, sevišķi neizvēloties savus
sabiedrotos, A. Niedra ierindoja sevi Latvijas
valsts pretiniekos. 1. oktobra apspriedē Jel-
gavā, kurā P. Bermonts nolēma sākt uzbru-
kumu Rīgai, pieņēma lēmumu dibināt
Krievijas Baltijas guberņu valdību. A. Niedru
iecēla par Vidzemes un Kurzemes ģenerāl-
gubernatoru. 7. oktobrī izveidoja t.s. Latvi-
jas novada pašpārvaldi, kura sastāvēja no
diviem latviešiem (A. Niedra un J. Kampe)
un viena vācbaltieša (fon Bahs). Šai pašpār-
valdei nebija nekādu tiesisku pilnvaru, arī
Latvijai bija paredzēta tikai iluzora autono-
mija nākotnes Krievijā.
P. Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgas
virzienā sākās 8. oktobrī. Latvijas armijas vie-
nību vairākums atradās formēšanās stadijā,
un kaujās varēja piedalīties nepietiekami sa-
gatavotas karaspēka daļas. Trūcīgais apbru-
ņojums, it īpaši nelielais lielgabalu skaits,
kas bija izvietoti 32 km garā frontē pret ie-
naidniekiem, lika rēķināties ar pārrāvu-
miem dažādās vietās. Karavīriem trūka
ziemas apģērba, apavu.
8. oktobra vakarā Latvijas armijas vie-
nības tika atspiestas līdz Rīgas robežai. Taču
ar sīvu pretestību un dažiem pretuzbruku-
miem Latvijas karaspēka vienības spēja aiz-
kavēt ienaidnieka ielaušanos Pārdaugavā.
Pagaidu valdība tomēr izbrauca uz Cēsīm,
pirms tam pa telegrāfu lūdzot Igaunijas val-
dību sniegt palīdzību. Vidzemes divīzijas
TēViJAS SARGS, NR.11, NOVEmBRiS, 2016
18
bermontiāde
vispārējs apskats
vēsture
