komandieris un Dienvidu frontes pavēlnieks
pulkvedis Jorģis Zemitāns deva pārsteidzīgu
pavēli karaspēkam atstāt Rīgu un atiet uz
Juglas pozīcijām. Par laimi, pavēle netika iz-
pildīta. Lielbritānijas laikraksts
«The Times»
pasteidzās paziņot par Rīgas krišanu. Taču
tas nenotika. Latvijas armijas karavīru paš-
aizliedzība aizkavēja bermontiešus. Uz Dau-
gavas labējo krastu Latvijas karaspēka daļas
atkāpās pilnīgā kaujas kārtībā. Kad preti-
nieks sasniedza tiltus pāri Daugavai, pilsētas
centrālās daļas aizstāvībai bija savilkti visi
iespējamie spēki. Bermontieši tālākus pa-
nākumus neguva. Sapratis, ka uzbrukums
izgāzies, P. Bermonts 10. oktobrī pa radio
vērsās pie Latvijas valdības ar ierosinājumu
uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums pa-
lika bez atbildes. 11. oktobrī Latvijas armi-
jas virspavēlniecība ziņoja: «Nakts pagāja
mierīgi. Pie Daugavas reta artilērijas, lož-
metēju un flinšu uguns.» Pār pārsteigumu
Latvijas armijas vadībai bermontieši uzbru-
kumu Vecrīgai neturpināja. Mūsu kara-
spēks atguva pārliecību par saviem spēkiem,
sākās kaujas iniciatīvas pārņemšana. Latviešu
tauta cēlās cīņai pret «melnā bruņinieka» pēc-
tečiem. Tūkstošiem vīru un jaunekļu brīvprā-
tīgi iestājās Latvijas armijas rindās, lai aiz-
šķērsotu ceļu vismelnākajai reakcijai, kura ap-
draudēja Latvijas valsts pastāvēšanu. Kārtējā
mobilizācija oktobrī papildināja Latvijas ar-
miju ar 8000 vīru, bet vispār bermontiādes
laikā armijas skaitliskais sastāvs sasniedza
50 000 vīru. Jau 10. oktobrī, atsaucoties uz Lat-
vijas Pagaidu valdības palīdzības lūgumu, Rīgā
ieradās divi Igaunijas armijas bruņotie vilcieni
«Kapten Irv»
un
«Pisuhänd»
(«Pūķis»).
Fronte nostiprinājās gar Daugavas krastu.
Vecrīgas krastmala pārvērtās par nocietinātu
frontes līniju. Jau tūlīt pēc P. Bermonta armi-
jas apturēšanas pie Daugavas tiltiem Latvi-
jas armijas virspavēlniecība sāka gatavot
prettriecienu ienaidniekam. Uzbrukumam
bija jānotiek, Daugavas grīvas (Daugavgrī-
vas, Bolderājas) rajonā forsējot upi, šeit bija
vieglāk pārsviest karaspēka nodaļas, radot
pārsvaru. Liela nozīme cīņā pret bermon-
tiešiem bija sabiedroto valstu (Lielbritānijas
un Francijas) flotes palīdzībai. Britu militā-
rās misijas vadītājs Baltijas valstīs ģenerālis
Alfrēds Berts panāca, ka sabiedroto valstu
flote (4 angļu un 4 franču karakuģi) apņē-
mās atbalstīt Latvijas armijas uzbrukumu.
Vēlāk britu kara jūrnieki piedalījās arī saus-
zemes cīņās pret bermontiešiem kopā ar
TēViJAS SARGS, NR.11, NOVEmBRiS, 2016
vēsture
19
▶ Turpinājums 20. lpp.
1919. gada jūlijs —novembris
