TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
represīvās sistēmas totālā ielenkumā. Par
šiem centieniem nācās uzklausīt draudus un
ņirgāšanos no Augstākās padomes «Līdztie-
sības» frakcijas deputātiem, PSRS aktīva-
jiem armijas virsniekiem. Paralēli bruņotas
valsts aizsardzības sistēmas izveides iespē-
jām okupācijas situācijā es strādāju arī pie
Nevardarbīgās pretošanās centra nolikuma.
Tas bija sava veida paradokss, mēģinot likt
pamatus gan bruņotas, gan nevardarbīgās
pretošanās sistēmām vienlaikus. Studēju
gan Latvijas pirmskara Aizsargu organizāci-
jas pieredzi, gan arī sazinājos ar profesoru
Džīnu Šārpu no Masačūsetas universitātes,
kas tolaik bija galvenais nevardarbīgās preto-
šanās ideologs pasaulē, kas, manuprāt, bija
ticis pakāpi tālāk par Mahatmu Gandiju.
Viņš 1991. gada pavasarī man atsūtīja veselu
kasti ar grāmatām par šo tēmu. Sākotnēji
bija domāts, ka Zemessardzes veidošanu pēc
likuma pieņemšanas uzticēs Odisejam Kos-
tandam. Tomēr Augstākās padomes prezidijs
1991. gada jūnija beigās bezmanas klātbūtnes
un formālas piekrišanas par Zemessardzes
vienību veidotāju apstiprināja tieši mani.
Tomēr, tā kā vēl turpināju Nevardarbīgā
pretošanās centra koncepcijas gatavošanu,
Augstākā padome augustā mani bija nosū-
tījusi uz pasaules nevardarbīgās pretošanās
treniņnometni Nīderlandē, lai saprastu, kā
šo cīņas veidu praktizē Rietumos. Tur biju
ieradies kopā ar AP deputātu Juri Dobeli, un
tur mūs pārsteidza 1991. gada Augusta pučs.
Nekavējoties devāmies uz Hāgu prasīt Lat-
vijas neatkarības atzīšanu. Tikāmies ar Nī-
derlandes parlamenta Ārlietu komisiju, mūs
intervēja radio, televīzijā, skaidrojām, kāpēc
Latvijai ir jāsniedz atbalsts un nekavējoša ne-
atkarība. Pa to laiku Augstākā padome, pirms
vēl atgriezos no Nīderlandes, mani bija ap-
stiprinājusi par Zemessardzes štāba priekš-
nieka vietas izpildītāju, savukārt tā laika
valsts augstāko amatpersonu Augstākās pa-
domes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu
par Zemessardzes priekšnieku. Tas bija tak-
tiski gudrs lēmums, jo viņš tālākajā, ārkārtīgi
sarežģītajā Zemessardzes izveides procesā
nodrošināja spēcīgu politisko atbalstu.
—Kādi bija pirmie darbi šajā amatā?
—Sākums patiesībā bija diezgan kuriozs.
Tevi nozīmē par visas valsts Zemessardzes
štāba priekšnieku, bet tev nav neviena līdz-
gaitnieka. Nav ne darba telpu, ne konkrētu
cilvēku, tikai Augusta puča laikā pieņemtais
manis virzītais likums «Par Latvijas Republikas
Zemessardzi», kas nosaka galvenos darbī-
bas principus un tiesības. Pirmie entuziasti,
kurus ar Daiņa Īvāna pavadvēstuli man at-
sūtīja Tautas fronte, pirmās divas trīs nedē-
ļas strādāja Augstākās padomes speciāli
mums izbrīvētā telpā. Pie deputātu darbam
paredzētajiem galdiem sasēdās raiba pub-
lika, un tomēr vajadzēja uzreiz novērtēt, ko
kuram vari uzticēt, kas kuram varētu būt pa
spēkam. Ar konkrētību izcēlās Ogres ze-
messargu aktīvistu grupa, kurā bija vēlākais
pulkvedis Jānis Hartmanis un ģenerālis
Gundars Ābols, militārās vēstures entuziasts
Voldemārs Eihenbaums. Viņu atbalsts un
pienesums ļāva noticēt, ka ar kopēju pārlie-
cību un neatlaidību varam salikt kopā Ze-
messardzes struktūru situācijā, kad tautā
bija liela vēlēšanās iestāties Zemessardzē.
Viņi tūlīt katrs uzņēmās izstrādāt kādu aiz-
sardzības sistēmas virzienu, kādu darbības
reglamentu. Piemēram, V. Eihenbaums, kā
militārais vēsturnieks strādāja pie Zemessar-
dzes heraldikas, vienību un personāla atšķi-
rības zīmotnēm. Divatā ar Ministru kabineta
lietu pārvaldnieku, kuram bija milzīgs at-
slēgu saišķis no dažādām Rīgas ēkām, brau-
kājām pa Rīgu, meklējot piemērotu un pat-
stāvīgu vietu Zemessardzes štābam. Tā pie-
mēram, Latgales priekšpilsētā, PSRS kara
komisariāta telpās pirmo reizi es satiku vē-
lāko Zemessardzes un NBS komandieri Juri
Eihmani, kura vadībā bija pārņemtas šīs
telpas. Ieejot komisariātā tagadējā O. Kal-
paka bulvārī, nācās elpot nepārtraukti dedzi-
nātu dokumentu smārdu, jo tur vēl atradās
brūkošās PSRS armija. Vēl pāris nedēļas pa-
vadījām kādā plašākā dzīvoklī Elizabetes
ielā, un tikai pēc tam nokļuvām Kalnciema
ielā, kur pirmos gadus bija LR Zemessardzes
štābs, bet tagad atrodas
NATO
Stratēģiskās
komunikācijas izcilības centrs
«StratCom»
.
Tur palīgos no studentu rotas pieteicās taga-
dējie Latviešu virsnieku apvienības vadītāji
Aleksejs Ozoliņš un Sarma Līne. Pulkvedis
Juris Vectirāns Zemessardzes štāba apsardzī-
bai iedeva pirmos divus sargus ar automā-
tiem un Saeimas Drošības dienesta mikro-
autobusu. Pēc dažām dienām Zemessardzes
štāba apsardzi jau pārņēmām paši, jo to uz-
ņēmās ducis pirmo zemessargu, bijušie
brīvprātīgo kārtības sargu vienību aktīvisti,
kuru starpā bija pašreizējais NBS koman-
dieris ģenerālleitnants Raimonds Graube,
vēlākie pulkveži Normunds Aleksis, Egils
Nīlenders un citi, kas veica ļoti nozīmīgu
darbu turpmākajā Zemessardzes izveides
un NBS attīstības gaitā. No šīs vienības un
dažiem studentu rotas aktīvistiem sāka for-
mēties speciālo uzdevumu vienība «Va-
nags» pulkvežleitnanta Viļa Skujas vadībā.
Uz kopējām sanāksmēm no visas valsts sāka
ierasties pašvaldību nozīmētie vienību
komandieri, kas drīz vien ieguva bataljona
komandieru statusu. Viņi visi nekavējoties
pieprasīja skaidru sistēmisku pieeju, atalgo-
jumu un, protams, ieročus, ekipējumu un
transportu! Mazāk vai vairāk darbības uzsāk-
šanai vajadzīgās telpas piešķīra pašvaldības.
Man, 29 gadus vecam Zemessardzes
štāba priekšnieka vietas izpildītājam, ar to
visu vajadzēja tikt galā, arī tāpēc, ka Latvijas
sabiedrībai unAugstākai padomei, tās priekš-
sēdētājam Anatolijam Gorbunovam bija jā-
apliecina, ka Zemessardze ir uz pareizā at-
tīstības ceļa, ka nestāvamuz vietas, ka Zemes-
sardze tiešām tiks izveidota. Tā bija nenor-
māla slodze un stress. Saspringts koncep-
tuālas attīstības un organizatorisku jautājumu
piesātināts intensīvs darbs no agra rīta līdz
vēlām vakara stundām, bez brīvdienām,
strādājot kā sestdienas, tā arī svētdienas.
Pašvaldību nozīmētajiem vietējo vie-
nību komandieriem katrā sanāksmē, reizi
ik pa pāris nedēļām, bija jāliek priekšā jauni
strukturālie risinājumi, kāds reglaments.
Sākām arī izdot Zemessardzes izdevumu,
kur publicēt reglamentus un rakstus. Laiks
gāja, bet vēl novembra sākumā valdība ne-
bija piešķīrusi finansējumu. Viss, ko vaja-
dzēja nodrošināt, iepirkt, tika veikts par
iesaistīto cilvēku personīgajiem līdzekļiem
vai arī solot norēķināties tad, kad tiks pie-
šķirts Zemessardzes finansējums. Algas jo-
projām netika maksātas. Situācija kļuva
draudīga, jo Zemessardzes bataljonu ko-
mandieri jau sāka pieprasīt izdalīt viņiem
ieročus. Diemžēl šajā situācijā nesaņēmu
Aizsardzības un iekšlietu komisijas atbalstu.
Šāda attieksme man bija nepatīkams pārstei-
gums. Sabiedrība bija paudusi savu gribu,
tūkstošiem cilvēku pieteikušies Zemessar-
dzē, un te pēkšņi tāda attieksme no Saeimas
atbildīgās komisijas. Sapratu, ka atkāpšanās
ceļa nav, nedrīkst pievilt cilvēkus, kas ir iz-
šķīrušies par kalpošanu savai valstij. Valsts
nedrīkstēja likt viņiem vilties. Šajā brīdī man
ticēja un atbalstu sniedza tieši Zemessardzes
priekšnieks Anatolijs Gorbunovs. Līdz ar to
arī Ministru prezidents Ivars Godmanis
galu galā pēc vairāku mēnešu domāšanas
piekrita novirzīt no Valsts kases pirmos lī-
dzekļus Zemessardzei. Tas, protams, bija
ļoti niecīgs finansējums, tikai pašu nepie-
ciešamāko izdevumu segšanai. Mana alga
toreiz bija aptuveni 75 ASV dolāru apmērā.
Pārējās bija vēl mazākas.
—Tātad varēja būt tā, ka Zemessar-
dzes nebūtu, būtu tikai bruņotie
spēki?
— Tā varēja būt. Taču līdzīgas brīvprā-
tīgo militāras pašaizsardzības organizācijas
attīstījās arī Lietuvā un Igaunijā, līdz ar to
Zemessardzes noliedzējiem bija arvien grū-
tāk noliegt tās attīstības nepieciešamību. Tur-
klāt Latvijas Zemessardze bija izteikts līderis
uz kaimiņvalstu fona. 1991. gada pašā nogalē
kopā ar Lietuvas zemessargu komandieri
ZEMESSARdZEi 25
13
Turpinājums 14. un 15. lpp.
