tika izsisti pavisam 95 latviešu bataljonu ka-
ravīri, no kuriem vismaz 25 krita. Pozīciju
celtniecības darbi turpinājās ar lielu sparu.
Pretinieks saprata šādu aktivitāšu bīstamību,
un tāpēc vācieši veica vairākus nakts uzbru-
kumus, kā arī aktīvi izmantoja artilēriju.
Par cīņām pie Smārdes 1916. gada au-
gustā savās atmiņās dalās bijušais 7. Bauskas
latviešu strēlnieku bataljona 6. rotas karavīrs
Pēteris Bergens:
«Netālu no Ķemeriem bija pirmā aizsar-
dzības līnija —pozīcijas, bet lielais gabals —
meži un purvi — līdz vācu nostiprinātajiem
ierakumiem pie Smārdes muižas laukiem
ietilpa neitrālajā joslā. Te daļa strēlnieku iz-
darīja izlūkojumus, un kādā nakts sadursmē
ar fričiem sīvā kaujā vairāki strēlnieki krita
un guva ievainojumus.
Drīz pēc tam viss bataljons kaujas gata-
vībā izgāja uz Smārdes rajonu. Nonākot
Smārdes purvā, kur meži izbeidzās, tika no-
stiprināta aizstāvēšanās līnija. Naktis bija
tumšas, bieži līņāja lietus. Strēlnieki ļoti ner-
vozēja, jo nebija vēl sadzijušas jūnija un jū-
lija kaujās sistās brūces. Arī friči nervozēja,
naktīs raidīja raķetes, nāca izlūkojumos, un
tā bieži notika apšaudīšanās. Pa labi no
dzelzceļa, purva malā, vairākas naktis iera-
kumus aizstāvēja 6. rota. Naktīs strēlnieki
negulēja, visi bija kaujas gatavībā.
Naktīs daudz kareivju piedalījās preti-
nieka izlūkošanā un novērošanā. Dažreiz
visā kaujas rajonā iestājās it kā kapa klu-
sums, un tad pie aizstāvēšanas līnijas arī
kāds, noguruma nomākts, iesnaudās. Ja nu
modināsiet, tad no tādiem saņemsiet tikai
vienu atbildi: «Es neguļu!» Strēlnieku daļas
pamazām ieņēma friču nostiprināto līniju
līdz Smārdes muižas laukiem. Pa labi no
dzelzceļa aiz Smārdes purva bija vēl palicis
neieņemts viens nostiprināts friču rajons.
Šo rajonu uzdeva ieņemt mūsu 6. rotai. Pavēli
uzbrukumam saņēmām vakarā. Bija jāpāriet
apmēram kilometru plats atklāts purvs. Uz-
devums nebija viegls... Pirms izejas sajūta bija
tāda: ja fricis laikāmūs pamanīs, tad rīta gais-
mas daudziem no mums vairs neredzēt. Lai
nemanītu virzīšanos uzbrukumā, rotas ko-
mandieris podporučiks K. Rubulis norunāja
komandas dot ar kādu strēlnieku, kas ļoti labi
atdarināja suņa riešanu...
Nakts bija ļoti tumša. Purvā lieli ciņi,
apauguši ar vaivariem; vietām izsistas dziļas
granātu bedres, kas pilnas ar ūdeni. Vairāki
strēlnieki naktī izpeldējās granātu bedrēs
un izmirka līdz kaklam. Purva vidū rota
raustījās gan pa labi, gan pa kreisi, un tā
vien likās, ka friči pamanīs un mums atpū-
tas vieta būs tepat zem purva velēnām…Pa
priekšu rotai gāja retas izlūku ķēdes. Aiz
purva, kur drīz sākās meža josla, pie Smār-
des muižas laukiem strēlnieku ķēde savilkās
ciešāki kopā, nogūlās un sakārtojās triecie-
nam. Pārejot purvu, mēs bijām novirzījušies
pa labi. Friču galvenais nostiprinātais punkts
bija mazliet pa kreisi. Atskanēja granātu
sprādzieni un kliegšana. Izlūki bija fričus
pārsteiguši; friči atšaudoties metās bēgt. Viņi
nebija gaidījuši, ka pa atklātu, klaju purvu
tiem uzbruks; laikam arī tumšās nakts un
lietainā laika dēļ priekšā izliktie novērotāji
nav bijuši modri. Rotas ķēdē skriešus devā-
mies mežā, pārgriezām friču dzeloņstiepļu
žogus un apstājāmies mežu joslā pie lielā
grāvja. Te strēlnieki tūlīt nostiprinājās, izro-
kot katrs sev apmēram pēdu dziļu bedrīti
(dziļāk tūlīt bija ūdens), uzmetot priekšā ve-
lēnas, lai pasargātos no ložmetēju un šau-
teņu uguns. Nepaspējām vēl ierakties, kad
friči atklāja šrapneļu uguni uz purvu, kur
mēs nācām uzbrukumā, bet tur jau vairs ne-
viena nebija. Drīz pārnesa uguni uz meža
joslu, kur mēs atradāmies. Vairāk cieta
rotas kreisais spārns, tur vairāki strēlnieki
tika ievainoti un krita.
Atceros, kādā dienā uz mūsu ķēdi friči
atklāja ellišķu uguni, vairāk uz rotas kreiso
spārnu. Pie mums ieradās bij. bataljona ko-
mandieris pulkvedis A. Auzāns un lika
rotas kreiso spārnu atvilkt vairāk pa labi.
Tādā stāvoklī mēs pavadījām kādas trīs die-
nas un naktis. Bieži lija lietus. Strēlnieki bija
galīgi izmirkuši un novārguši. Ceturtajā
naktī mums pienāca maiņa.»
Dažas dienas pēc latviešu strēlnieku ba-
taljonu sekmīgā nakts uzbrukuma Krievijas
armijas Ziemeļu frontes pavēlniecība plānoto
apjomīgo uzbrukumu pie Smārdes atcēla. Ie-
mesli jāmin vairāki, tas notika neatkarīgi no
latviešu vienību darbības. No Rīgas frontes
12. armijas vadība pēc attiecīgas pavēles bija
spiesta vairākas divīzijas pārcelt uz Rumāni-
jas kauju laukiem, jo rumāņu karaspēks
tobrīd cieta sakāves un atkāpās. Turklāt
krievu artilērijai trūka pietiekošā skaitā lā-
diņu, lai Smārdes frontes iecirknī sagrautu
spēcīgos vācu nocietinājumus. Vācu izlūko-
šana ātri fiksēja Bolderājas reidā noenkuro-
tos 12 transportkuģus, kuri bija paredzēti
desanta izcelšanai pie Rojas. Tātad uz kaut
kādu pārsteiguma momentu iespējamās
operācijas gaitā nevarēja cerēt. Kopumā
šāda notikumu gaita latviešu strēlnieku ba-
taljonus apmierināja, jo viņu uzbrukumam
paredzētais apvidus iepretim spēcīgajām
vācu Smārdes pozīcijām bija ļoti atklāts un
klajš. Iespējamās ofensīvas gadījumā mūsu
strēlnieku zaudējumi būtu milzīgi.
Apvienotā latviešu strēlnieku brigāde
Smārdes frontes iecirknī pozīcijas aizstāvēja
līdz 17. septembrim, kad bataljoni pārgāja
uz Rīgas Jūrmalas rajonu. Šajā laikā karavīri
strādāja pie 1. un 2. aizsardzības līnijas no-
stiprināšanas, kā arī aktīvi izlūkoja.
Smārdes kauju laikā iegūto pieredzi batal-
jonu sadarbībā, kaujas izlūkošanā, manevrē-
šanā segtā apvidū, cīņās naktī latviešu strēl-
nieki pirka par dārgu cenu—krita apmēram
50 karavīru, vairāk nekā 250 virsnieku, apakš-
virsnieku un strēlnieku bija izsisti no ierindas,
viņi tika nosūtīti ārstēties uz hospitāļiem. Go-
dinot mūsu karavīru varonību Smārdes kauju
laikā, 1936. gada 21. jūnijā pie Smārdes dzelz-
ceļa stacijas tika atklāts tēlnieka Kārļa Zāles
veidots piemineklis ar uzrakstu: «Latviešu
veco strēlnieku un nacionālās armijas varoņu
piemiņai, 1915 — 1920».
Sagatavojis
Jānis Hartmanis, rezerves pulkvedis
.
VēSTuRE
21
Sākums 16. lpp.
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona štābs kauju laikā pie Smārdes (Latvijas Mākslas vēstures muzeja fonds).
Latviešu strēlnieki tīra šautenes pēc kaujas pie Smārdes
(no Jāņa Hartmaņa personiskā arhīva).
