laika Zemessardzes struktūra kļuva sapro-
tama Rietumu sabiedrotajiem, jo viņi tajā
atpazina
NATO
raksturīgos principus un
detaļas, sākām izmantot mazu vienību kau-
jas vešanas doktrīnu. Diemžēl pārējie Lat-
vijas Aizsardzības spēki sākotnēji attīstījās
saskaņā ar padomju militāro pieredzi, un
tāpēc gadsimtu mijā to struktūru nācās bū-
tiski mainīt atbilstoši
NATO
organizatoris-
kajiem standartiem. Tomēr, neskatoties uz
šādām konceptuālām atšķirībām, man bija
pārliecība, ka Zemessardze ir dzīvotspējīga
tikai ciešā sadarbībā ar bruņotajiem spē-
kiem, Aizsardzības ministriju, ka tai jābūt
vienotas aizsardzības sistēmas sastāvdaļai.
—Kāds bija skatījums uz Zemes-
sardzi kā jūsu izveidotu struktūru,
kad kļuvāt par aizsardzības ministru?
—Zemessardzē biju līdz 1993. gada au-
gustam, kad mani iecēla par Latvijas iekš-
lietu ministru. Zemessardzē tobrīd bija ap
17 000 cilvēku. Turpat divu gadu darbības
periodā bija izveidojies pietiekami labs
priekšstats, lai varētu apgalvot, ka tik lielu
militāru spēku par pieejamo finansējumu
nav iespējams ne pienācīgi apģērbt, ne ap-
bruņot, ne ekipēt, ne arī apmācīt, ka nāksies
to pārstrukturēt, saglabājot motivētāko ze-
messargu daļu, lai koncentrētu pieejamo fi-
nansējumu tieši viņu sagatavošanai. Diemžēl
1998. gada nogalē, kad kļuvu par aizsardzī-
bas ministru, nācās konstatēt, ka Zemessar-
dzes struktūra nebija īpaši mainījusies kopš
tās izveides sākuma, kaut gan zemessargu
skaits bija sarucis par četriem pieciem tūk-
stošiem, turklāt zemessargu skaits atsevišķos
bataljonos vairākas reizes atšķīrās. Tie nebija
NATO
prasībām atbilstoši un savietojami
bataljoni. Šajā laikā Latvijas aizsardzības sis-
tēma un Zemessardze bija nogājusi jau pie-
tiekami ilgu ceļu, lai apzinātos kaujas spēju
un
NATO
savietojamības prasības, progno-
zētu, ko par valsts atvēlētajiem vai nākotnē
sagaidāmiem līdzekļiem ir iespējams sa-
sniegt. Tāpēc uzreiz uzstāju, ka Zemessar-
dzei ir jātiecas sasniegt jaunas virsotnes un
tās ir sasniedzamas tikai caur sistēmas piln-
veidošanu, vienību standartizēšanu un spe-
cializāciju, uzlabotu nodrošinājuma un
apmācību sistēmu, dziļāku integrāciju vie-
notā valsts aizsardzības sistēmā. Patiesībā šis
process turpinājās visumanu piecarpus gadu
ilgo aizsardzības ministra darbības laiku.
—Daudziem bruņotajos spēkos bija
iebildumi pret Zemessardzes
apvienošanu ar bruņotajiem spēkiem.
— Tas bija padomju karjeras virsnieku
augstprātības rezultāts, kas radās deviņdes-
mito gadu sākumā, kad viņi atgriezās Lat-
vijā un sāka veidot Aizsardzības spēkus.
Šādu uzskatu paušanu pat varēju saprast, jo
Zemessardzē, saprotamu iemeslu dēļ pār-
svarā bija ļaudis ar rezerves virsnieku pie-
redzi vai tādu, kas gūta obligātā militārā
dienesta laikā, kas bija atšķirīga. Tomēr stils,
kādā veidā par to runāja viens otrs Aizsar-
dzības spēku virsnieks, nebija pieņemams.
Domāju, ka no Krievijas atsevišķi virsnieki
atgriezās ar norādēmbremzēt Latvijas aizsar-
dzības spēju, tajā skaitā Zemessardzes attīs-
tību, apgrūtināt Latvijas virzību uz dalību
NATO
. Nevēlos neko konkretizēt, taču bija
pazīmes, kas par šādu iesūtītu vīru klātbūtni
neapšaubāmi liecināja.
—Tagad, pēc 25 gadiem skatoties
uz Zemessardzi, vai ir pārliecība, ka
tas bija tā vērts— likt pamatus, un
vai tie pamati bija pareizi? Varbūt ir
kas tāds, kas Zemessardzei jāņem
vērā tagad?
— Ja pamati būtu pareizi, tad neko ne-
būtu jāreformē, varētu dzīvot ar esošo struk-
tūru simtiem gadu. Taču tas nav izdevies
nevienas valsts militārai sistēmai. Tomēr
jāuzsver, ka pamati, kas tika likti 1991. gadā,
Zemessardzei bija vienīgie iespējamie. To-
reiz Anatolijs Gorbunovs izdeva pavēli —
visiem organizēties Zemessardzē. Es do-
māju, ka viņam pašam toreiz nebija nekāda
priekšstata, kas jādara un kas notiks tālāk.
Es par to biju domājis jau vesela gada ga-
rumā, līdz ar to man bija konkrētāka vīzija.
Vai varēja tajā vēsturiskajā situācijā rīkoties
citādi? Acīmredzot nevarēja. Vai pareizāk
būtu bijis gadu abstrakti veidot Zemessar-
dzes struktūru, nākamā gada valsts budžetā
piešķirt finansējumu un tikai tad aicināt
kādu pieteikties? Domāju, ka ikviens sa-
prot, ka šāds risinājums nesasniegtu mērķi.
Būtu nokavēts moments, un būtu pazudusi
sabiedrības līdzdalības vēlme un motivā-
cija. Līdz ar to sākotnēji nekas nebija dziļi
izplānots. Bija tā, kā bija. Daudz ko nācās
apgūt un eksperimentēt jaunās pieredzes
gūšanas procesā. Vienīgi laiks varēja apstip-
rināt, vai Zemessardze varēs izpildīt kādas
konkrētas policejiskas vai militāras funkci-
jas plašākā vai šaurākā apjomā. Bija jāiziet
cauri empīriskam attīstības ceļam, lai no-
nāktu pie secinājumiem, kas liek pārstruk-
turēt Zemessardzi, jau apzinoties, kāpēc tas
ir nepieciešams. Sekojošā gadsimtu mijas
reforma manas darbības aizsardzības minis-
tra amatā laikā dažiem un dažviet nepatika.
Bija iebildes, ka tiek apvienoti bataljoni, ka
tiek savādāk strukturēta nodrošinājuma sis-
tēma, ka tiek izvirzītas stingrākas prasības
ieroču glabāšanai utt. Joprojām man par to
tiek pārmests, kaut gan reformu detaļas
prasīju izstrādāt Zemessardzes vadībai, Ze-
messardzes komandieriem — pulkvežiem
Jānim Kononovam un Jurim Kiukucānam.
Protams, piedalījās arī NBS štābs. Diemžēl
kritikas paudēji parasti paši neko, kas uz-
labo Zemessardzi, nespēja piedāvāt. Tā ir
vecu vecā patiesība. Taču objektīvi izvērtē-
jot reformas nepieciešamību, nopietni do-
mājoši speciālisti ir pārliecināti, ka bija, ir
un būs jāreformē bruņotie spēki, tajā skaitā
Zemessardze. Šodien redzam, ka Latvijas
valsts aizsardzībai līdzekļu joprojām nepie-
tiek, bet attīstības tempi ir jāpalielina, kau-
jas spējas ir jāpaaugstina, zemessargiem ir
jāpiedāvā labākās iespējas pilnveidot profe-
sionālās iemaņas.
— Kāds būtu novēlējums
Zemessardzei?
— Katram apzināties savas līdzdalības
nozīmīgumu Zemessardzes rindās, celt savu
profesionalitāti, uzturēt savu degsmi un pār-
liecību par to, kāpēc esi Zemessardzē. Zemes-
sardzes komandieriem un profesionālā
dienesta personālam ir jānodrošina tāds Ze-
messardzes sadzīves un apmācību process,
kas sniedz gandarījumu, attaisno katra brīv-
prātīgā ziedošanos — sava dzīves laika un lī-
dzekļu atvēlēšanu valsts un sabiedrības inte-
resēm. Protams, turpināt veidot optimālo Ze-
messardzes struktūru, uzturēt dienestu iespē-
jami augstākajā kvalitātē, jo tieši kvalitāte
sniedz gandarījumu miera laikos un mazina
zaudējumus krīzes un kara situācijās.
—Ņemot vērā notikumus pasaulē,
Zemessardzei tagad ir otrā elpa, ļoti
daudzi stājas zemessargos ar to pašu
motivāciju, kas bija, veidojot Zemes-
sardzi,—aizstāvēt savu valsti. Varētu
teikt, ka zināms aplis ir noslēdzies.
—Es domāju, ka jaunas zemessargu pa-
audzes ienākšana pašlaik liecina, ka Zemes-
sardze pastāv, tā attīstās tiešām apļveidīgi,
taču pa spirāli uz augšu. Tātad tās izveide
pirms 25 gadiem bija objektīva un ilglaicīga
nepieciešamība. Tas apliecina to, ka arī paš-
reiz daudziem, līdzīgi kā man Zemessar-
dzes pirmsākumu laikā, ļoti svarīga ir paša
līdzdalība Latvijas drošības veidošanā, tā-
dējādi turpinot savas ģimenes, visas tautas
iepriekšējo paaudžu centienus. Runa ir par
strēlniekiem, leģionāriem, visiem, kas kau-
jas laukos saglabāja ticību saviem tuvinie-
kiem un Latvijas valstij, kas nākamajās
paaudzēs raisa cieņu un apbrīnu. Iespējams,
ka pašreiz Zemessardzē ienākošā jaunā pa-
audze jau mūsos, tās aizsācējos, saskata ko
līdzīgu, kas viņus motivē kalpot Latvijai. Ir
redzama vēlme turpināt savu priekšgājēju
aizsākto, dot Zemessardzei spēku un no-
drošināt tās pastāvēšanai turpinājumu. Pa-
tiesībā, tas vien jau ir apliecinājums, ka 25
gados esam sasnieguši daudz.
TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
ZEMESSARdZEi 25
15
