tiku uzaicināts uz raidījumu Lietuvas tele-
vīzijā. Tā gaitā Lietuvas zemessargu ko-
mandieris nepārtraukti akcentēja Latvijas
Zemessardzi kā paraugu, kurai lietuviešiem
jālīdzinās. Tas bija apliecinājums, ka mēs
Latvijā īsā laikā mērķtiecīgā darbā esam
spējuši jau šo to panākt. Šādu procesu ap-
turēt bija grūti. Turklāt cilvēki tolaik bija
pacēlumā, patriotiski noskaņoti, un daudzi
paraugu atrada savu ģimeņu iepriekšējās
paaudzēs — strēlniekos un leģionāros. Cil-
vēki bija arī ļoti nepacietīgi, viņi prasīja eki-
pējumu un bruņojumu, kas nepieciešams
elementārumācību organizēšanai. Ja, pa vis-
mistiskākajiem ceļiem sarūpēts, tas neparā-
dītos līdz 1991. gada beigām, tad nebūtu
brīnums, ka Zemessardzi kā neiespējamu
projektu sāktu noliegt paši tās veidotāji. Vie-
nību komandieri sāka draudēt ar neuzticības
izteikšanu, ja bruņojums neparādīsies. Kār-
tējās tikšanās reizē ar vienību komandie-
riem novembrī man tika pieprasīts parādīt
savu personisko ieroci. Man tāda nebija.
Gluži vai paradoksālā kārtā «izglāba» Krie-
vijas armijas pārstāvji, kas iztirgoja šo to no
viņu noliktavām Zemessardzes vajadzībām.
Šādā veidā Zemessardze tika pie pirmā bru-
ņojuma, ekipējuma, sakaru līdzekļiem.
—Tad tā ir taisnība, ka lielu daļu
ieroču dabūjāt no krievu virsniekiem?
— Tieši tā. Krievu virsnieki nereti iera-
dās pie manis un citiem Zemessardzes ko-
mandieriem, lai izteiktu piedāvājumus. Līdz
ar to daļa viņu bruņojuma tika atstāta Lat-
vijā, netika aizvesta. Daudzas vienības šim
mērķim pašas sameta savus personiskos lī-
dzekļus. Sākumā šāda padomju bruņojuma
puslegālā iegāde bija vienīgā iespēja, kā tikt
pie pirmajām Makarova un Margoļina pis-
tolēm, Kalašņikova automātiem. Taču līdz
ar to radās nākamā problēma — kā nodroši-
nāt, ka izsniegtie ieroči tiek atbilstoši uzgla-
bāti. Te spēcīgs palīgs bija Zemessardzes
bruņojuma priekšnieksmajors Vilnis Beverts,
kas izveidoja labu bruņojuma pārvaldes sis-
tēmu. Lai gan kopumā tā funkcionēja labi,
tomēr atsevišķi pārkāpumi un neveiksmes,
lietojot ieročus vienībās, bija, tādējādi raisot
plašu un negatīvu rezonansi sabiedrībā. Tie
bija smagi brīži. Taču bija arī veiksmes. Par
tādu var uzskatīt Anatolija Gorbunova ie-
teikumu jau pirmajās Zemessardzes izvei-
des nedēļās uzsākt sadarbību ar šūšanas
uzņēmumu «Daba», kas no medniekiem
pārkvalificējās uz zemessargu pirmo formas
tērpu šūšanu. Tika šūts uz parāda, taču līdz
ar pirmajiem zemessargu formas tērpiem
pieauga ticība mūsu nodomu nopietnībai.
Tomēr liela daļa pirmo gadu formastērpu,
uzkabes, kuru lietoja mācībās, nāca arī no
Krievijas armijas noliktavām.
Rezultātā jau novembra beigās zemes-
sargi bataljonos saņēma pirmās pistoles un
pirmās triecienšautenes,
RPG
granātmetējus.
Vērts pieminēt, ka trīs mašīnu kravas ar
padomju parauga Simonova
SKS
karabī-
nēm par zemessargu saziedoto naudu no-
pirkām no Baltkrievijas decembra sākumā.
Tas bija īsts pārdzīvojums divu trīs dienu
garumā. Vilni Bevertu ar pāris viņa nodaļas
cilvēkiem un jau iegādāto karabīņu kravām
atceļā uz Latviju arestēja Baltkrievijas VDK.
Kā viņus atbrīvot un ar visu kravu dabūt
Latvijā — šo problēmu man nācās risināt
starpvaldību līmenī. Tomēr pasākums bija
grūtību un riska vērts. Ap Ziemassvētkiem
mēs izsludinājām mācību trauksmi sešām
septiņām rotām no tuvākajiem Kurzemes
un Zemgales Zemessardzes bataljoniem.
Uzdevums bija pilnā bruņojumā ierasties
konkrētā Ziemassvētku kauju vietā. Kad šīs
rotas, bruņotas ar
SKS
karabīnēm, jau daļēji
tērpušās Zemessardzes formastērpos un no-
formētas saskaņā ar vienību atšķirības zī-
mēm, ieradās norādītajā vietā un laikā, jutos
patiesi gandarīts par sasniegto. A. Gorbu-
novs pieņēma parādi, un varēju ziņot par iz-
pildīto uzdevumu. Tajā vakarā pacilātā no-
skaņojumā kopējā maršā nostaigājām Tī-
reļpurva strēlnieku kaujas ceļu. Tā bija lie-
cība mūsu sasniegtajam nepilnos četros
mēnešos. Pirmās triecienšautenes Latvijai
1992. gada janvārī nopirkām jau Prāgā, kur
kopā ar Aizsardzības spēku pārstāvi Jevgē-
ņiju Bogdanu un mežsaimniecības ministra
vietnieku Arni Skulti veicām bartera darī-
jumu. Mainījām apaļkokus pret čehu kalaš-
ņikoviem. Tāds bija tas laiks. Vai tad Ze-
messardzes vienībām bija jāapsargā Latvijas
robežas? Taču tajā laikā bija jārīkojas atbil-
stoši valsts iespējām un vajadzībām. Vēlāk,
uz pavasari, šo funkciju loģiski pārņēma
Latvijas Valsts robežsardze.
—Kas bija pirmie Zemessardzes
uzdevumi?
— Bija divi skaidri virzieni — sabied-
riskās kārtības sargāšana un valsts aizsar-
dzība, policejiskā un militārā funkcija.
Sākotnēji Zemessardze sevi pierādīja tieši
sabiedriskās kārtības sargāšanā. Tomēr tieši
šis darbības virziens prasa visaugstāko pro-
fesionalitāti un pēc brīvprātības principa ir
pildāms īstermiņā, pieļaujams tikai atseviš-
ķās vēsturiskās situācijās, kāda toreiz bija
Latvijā. Esot gan Augstākās padomes Aiz-
sardzības un iekšlietu komisijas loceklim,
gan arī līdztekus mācoties Juridiskajā fakul-
tātē, biju guvis atbilstošas zināšanas, un man
nebija šaubu par šādas nostājas pamatotību.
Jāpatur prātā, ka par bataljonu komandie-
riem ieceltie vīri paši nespēja orientēties uz
juridiskiem principiem balstītās policejiskā
darba finesēs, kur nu vēl zemessargi, kuru
profesionālā pieredze stāvēja tālu no tiesību
jomas. Tā bija un ir problēma, notika pār-
kāpumi, rezultātā bija cietušie un bojāgāju-
šie. Tādās reizēs kritikas krusa bira tieši pār
Zemessardzes štāba priekšnieka Kristovska
galvu. Runa ir un bija par to, vai zemessargs
spēj pietiekami kvalitatīvi savākt un nostip-
rināt tiesiskos pierādījumus, kas tālāk izman-
tojami tiesu procesos vai pat krimināllietās.
Neapšaubāmi šo 17 000 vidū bija arī tādi cil-
vēki, kas piederību zemessargiem izman-
toja savtīgi, paši pastrādāja pārkāpumus.
Tas viss norādīja, ka policejiskās darbības
virziens nevar būt Zemessardzes attīstības
noteicošais pamatvirziens.
Līdz ar to ir loģiski, ka Zemessardzes
organizācija un struktūra, bruņojums, eki-
pējums un darbība tika veidota pēc militāra
parauga. Laika gaitā tā jau tika precizēta sa-
skaņā ar
NATO
struktūru. Tas tika uzsākts
1992. gada rudenī, kad par manu militāro
padomnieku vienu gadu darbojās britu spe-
ciālo uzdevumu bataljona komandieris ma-
jors Edvards Bovens. Viņa līdzdalībai bija
ievērojama un paliekoša nozīme. Kopš tā
TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
ZEMESSARdZEi 25
14
Sākums 12. un 13. lpp.
