TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
Intervija ar
Ģirtu Valdi Kristovski
,
pirmo Latvijas Zemessardzes štāba
priekšnieku (1991.—1993.) un bijušo
LR aizsardzības ministru (1998.—2004.)
Līga Lakuča
Foto — Jānis Deinats.
—Pastāstiet, lūdzu, par savu izvēli
iesaistīties Zemessardzes veidošanā.
— Vēl pirms 1990. gada 4. maija balso-
juma par neatkarību, būdams viens no Aug-
stākās padomes jaunākajiem deputātiem,
izšķīros par iesaistīšanos Iekšlietu un aiz-
sardzības komisijas, tas ir, valsts aizsardzības
atjaunošanas darbā. Man toreiz bija 28 gadi.
Protams, bija jautājums, vai man ir pietie-
kamas zināšanas, vai tas būs manos spēkos.
Taču, tā kā abi mani vectēvi bija piedalīju-
šies Latvijas Brīvības cīņās, bija kalpojuši
Latvijai izšķirīgajos laikos ar ieročiem rokās,
sapratu, ka daudz svarīgāka ir piedalīšanās
un zināšanas jāpapildina dalības procesā.
Kopš bērnības uz mani milzīgu iespaidu
bija atstājis arī tas, ka mana vectēva kāzu
bildē visi kungi bija tikai Latvijas armijas
virsnieku formas tērpos. Īpašs iedvesmas
avots bija vectēva brālis pulkvedis-leitnants
Aleksandrs Kristovskis, kurš kopš 1919.
gada marta kā bijušais cara armijas virs-
nieks bija piedalījies Latvijas armijas iz-
veidē un cīņās Kurzemē. Viņa pēdējie amati
bija gan Latvijas Karaskolas saimniecības
priekšnieks, kā arī no 1939. gada Armijas
štāba Administratīvās daļas priekšnieks.
Diemžēl Baigajā gadā viņa dzīve aprāvās
Butirku cietumā Maskavā kā daudziem lat-
viešu augstākajiem virsniekiem. Līdz ar to
zināju, ka arī man ir jāpiedalās Latvijas aiz-
sargāšanā, lai ko tas maksātu. Toreiz, kad
apkārt bija PSRS bruņotie spēki, VDK un
citas komunistiskajam režīmam uzticamas
represīvas sistēmas, līdzdalība Latvijas aiz-
sardzības sistēmās, kur nu vēl bruņotu vie-
nību izveidē bija ļoti liela uzdrīkstēšanās.
Tomēr 1991. gada Janvāra barikādes aplie-
cināja, ka patriotisko ļaužu pulks, kas šādā
gluži bezcerīgā situācijā gatavi ar kailām
rokām iziet cīņā par Latvijas neatkarību, ir
ievērojams. Tieši barikādēs, sapratu, ka no
valsti aizstāvēt gribošas vāji organizētas cil-
vēku kopas pēc iespējas ātri ir jāizveido va-
dāma un rīcībspējīga sistēma. Pretējā gadī-
jumā jau nākamajā sadursmē ar totalitāro
varumūsu tautai nāksies piedzīvot apkauno-
jošu haosu, nevis pašcieņas pilnu zaudējumu.
Pēc ceturtdaļgadsimta, protams, redzu,
ka atsevišķus attīstības procesus Latvijā varēja
veiksmīgāk virzīt. Tomēr toreiz bija pieejams
tas zināšanu un tehniskā nodrošinājuma ap-
joms, kas Latvijas sabiedrībai vai katram at-
sevišķam cilvēkam piemita. Es to apzinājos,
tomēr degsmes un pārliecības netrūka kā
toreiz, tā arī tagad. Ja būtu viss jāuzsāk no
jauna, protams, es uzņemtos un darītu.
Tagad gan būtu lielāka mērķtiecība un vai-
rāk pārliecības par saviem spēkiem, taču arī
toreiz tās nebija maz.
—Kā tas viss sākās?
— Lai gan kopš 1990. gada maija aiz-
sardzības aspektu aizmetņu izsvēršanā va-
došo konsultantu lomu uzņēmās Latviešu
strēlnieku apvienība— Jānis Baškers, Georgs
Stiprais, Auseklis Pļaviņš, Voldemārs Jaro-
nis un virkne citu, no viņiem neatkarīgi bija
uzsākta brīvprātīgo kārtības sargu vienību
veidošana. Uzņēmos tādu kā brīvprātīgā
Augstākās padomes (AP) kuratora lomu.
Gāju uz šo vienību sanāksmēm, tikos ar to
cilvēkiem, mēģināju saprast, ko no šī spēka
Latvijas valsts var sagaidīt tai priekšā stāvo-
šajā cīņā par pilnīgu neatkarību. Vēlāk ba-
rikāžu laikā pārliecinājos, ka organizētības
pamaz. Bez atsevišķa likuma un stingras
vadības neko vērā ņemamu nav iespējams
sasniegt. Tā kā barikāžu laikā bija paveicies,
ka PSRS režīms nespēja izšķirties par to fi-
zisku iznīcināšanu, sapratu, ka starplaiks
līdz nākamajai sadursmei ar Maskavas varu
ir jāizmanto sistēmiskas tautas aizsardzības
organizācijas izveidošanai. Pieteicos brīv-
prātīgi uzsākt likuma par Zemessardzi rak-
stīšanu sadarbībā ar Tautas frontes Aizsar-
dzības darba grupas aktīvistiem. Ir jāuzsver,
ka likums par Zemessardzi tapa PSRS
ZEMESSARdZEi 25
12
Ja viss
būtu
jāuzsāk
no jauna,
es uzņemtos
un dar ī tu
