Tie ir ļoti pozitīvi piemēri, kas ļauj man nā-
kotnē skatīties ar optimismu un ticēt, ka
Latvija izdzīvos.
—Pašlaik ārvalstīs droši vien dzīvo
arī daudzi zemessargi.
— Ja cilvēks ir beidzis pamatapmācības
kursu, mums ir viņa kontakti, un viņš kaut
reizi gadā ierodas Latvijā un piedalās Zemes-
sardzes aktivitātēs —mēs viņu neizslēdzam.
Izslēdzam tikai tos, ar kuriem kontakti ir zu-
duši, jo tad nevaram krīzes situācijā uz vi-
ņiem paļauties. Tajā pašā laikā mums ir
stingra personāla uzskaite, un formāli mēs
nevienu sarakstos neturam, lai tikai nodro-
šinātu iespaidīgu skaitlisko sastāvu, kā tas ir
novērots dažās kaimiņvalstīs. Kaujas gatavī-
bas pārbaudēs personālsastāvu pārbaudām
katru gadu, un šie skaitļi ir visai pozitīvi un
dod pārliecību, ka ar Zemessardzes skait-
lisko sastāvu viss ir kārtībā.
Vidējais dienesta ilgums Zemessardzē
ir astoņi gadi. Šajā laikā cilvēks ne tikai ap-
gūst militārās iemaņas, bet arī saaug ar šo
vidi. Manuprāt, Zemessardze dod daudz ra-
cionālāku efektu valsts aizsardzības sistēmā
nekā obligātais militārais dienests, kur cilvēks
pēc 10mēnešus ilgas apmācības aiziet nomi-
litārās jomas un, iespējams, savā turpmākajā
dzīvē ar to vairs nesaskaras.
—Vai Zemessardzei pietiktu resursu,
ja, piemēram, pēkšņi sāktos vēl
lielāks patriotiski noskaņotu pilsoņu
pieplūdums?
— Ja mums būs jāuzņem 5000 jaunu
zemessargu, mēs viņus uzņemsim. Zemes-
sardzei pietiek gan ieroču, gan munīcijas,
gan formastērpu. Varbūt uzreiz nebūs pie-
ejamas kādas specifiskākas lietas, piemē-
ram, guļammaisi, taču pamatekipējumu
mēs nodrošināsim. Tādēļ visi Latvijas pil-
soņi ir laipni aicināti, visiem atradīsim vietu
savās rindās. Ja esat vecumā no 18 līdz 55
gadiem, nesodīti un turat rūpi par Latvijas
drošību, vērsieties tuvākajā Zemessardzes
bataljonā vai arī zvaniet uz mūsu mājaslapā
atrodamajiem kontakttālruņiem.
—Kādi būs būtiskākie uzdevumi
nākamajam Zemessardzes
komandierim?
— Domāju, ka radikāli nekas nemainī-
sies. Arī nākotnēmūsu prioritārais uzdevums
būs rūpes par zemessargu. Būs jāturpina strā-
dāt ar cilvēkiem, jāieinteresē viņi iestāties Ze-
messardzē, jāapmāca un jāekipē.
Otra lieta — mēs noteikti nevaram ap-
stāties savā attīstībā, jāapgūst arvien jaunas
spējas un jāattīsta jau esošās. Jauni izaicinā-
jumi parādās katru gadu, jo mūsdienās ļoti
dinamiski mainās militāri taktiskā vide.
Kas derēja vēl pirms desmit gadiem, šodien
jau ir neglābjami novecojis.
—Ar ko nodarbosieties turpmāk?
— Būšu NBS Apvienotā štāba priekš-
nieks. Darbam būs cita specifika, taču ko-
pumā tā ir zināma. Iepriekš esmu bijis gan
Latvijas kontingenta komandieris Irākā,
gan Zemessardzes štāba priekšnieks, aiz
muguras ir arī daudzi mācību kursi —
tagad visu šo pieredzi likšu lietā jaunajā
amatā. Protams, tas ir jauns izaicinājums,
kuram es esmu gatavs. Izveidojot labu ko-
mandu un efektīvi strādājot, mēs attīstīsim
visus jau esošos un jaunos projektus nu jau
visu bruņoto spēku līmenī.
Runājot par šo jauno pieredzi — es uz-
skatu, ka militārpersonai ir nesvārstoties jā-
pieņem visi izaicinājumi, kas tai dod
iespēju attīstīties un realizēt savas idejas.
Šāda attieksme man vienmēr ir bijis pats
galvenais, tā palīdzējusi īstenot visus uzde-
vumus un izaicinājumus gan dzīvē, gan mi-
litārajā karjerā.
—Atskatoties uz Zemessardzes
komandiera amatā aizvadīto laiku—
vai kāds notikums ir īpaši nozīmīgs?
—Diemžēl jāatzīst, ka atmiņā visspēcī-
gāk iespiedies kāds visai skumjš un traģisks
notikums. Kad uzsāku darbu šajā amatā,
2011. gada oktobrī vingrinājuma laikā Ādažu
poligonāmēs zaudējāmzemessargu, vēl pieci
cilvēki tika ievainoti bezjēdzīgā incidentā,
eksplodējot granātai, ko kāds mācību dalīb-
nieks bija ielicis savā mugursomā. Tas uz
mani atstāja milzīgu psiholoģisko iespaidu.
Par tādām traģēdijām vispirms ir atbildīgs
komandieris, un viens no sāpīgākajiem ie-
spējamajiem momentiem šajā darbā ir kāda
sava karavīra zaudēšana. Šādas traģēdijas liek
mobilizēt visu savu intelektuālo potenciālu,
lai nākotnē nekas tamlīdzīgs neatkārtotos, lai
mācību process būtu pēc iespējas drošāks.
Visādi citādi — vienmēr esmu priecā-
jies kopā ar savas komandas locekļiem par
sekmīgi izpildītiem uzdevumiem. Gan pēc
pirmajām misijām Afganistānā, kur strādā-
jām vēl bez regulārās armijas atbalsta un no
kurām atgriezāmies ar apbalvojumiem un
pateicībām, gan 2006. gadā pēc misijas Irākā,
kur kopā ar savu vienību sekmīgi paveicām
uzdevumus un atgriezāmies bez zaudēju-
miem. Jāatzīst, ka starptautiskās operācijas
ir optimālākais veids, kā sagatavot zemes-
sargus un profesionālā dienesta karavīrus
militāro uzdevumu izpildei. Treniņos savā
vidē ir kāda robeža, ko var sasniegt un pāri
tai netikt. Tālāk jau ir multinacionālā vide
un citi, lielāki izaicinājumi.
—Vai šādā darba intensitātē vispār
atliek laika kam citam?
— Būtībā visu šo laiku esmu bijis ze-
messargs 24 stundas diennaktī, jūtos gandrīz
organiski saaudzis ar Zemessardzi. Pretējā
gadījumā es nevarētu ar pilnu atdevi realizēt
idejas, kas radušās, es nebūtu uz viena vadī-
bas un ideju viļņa ar saviem zemessargiem.
Mana ģimene jau ir pieradusi pie šāda dzī-
ves ritma. Viņi zina, ka man ir nepiecie-
šama vieta, kur realizēt sevi.
—Ko jums gribētos novēlēt zemes-
sargiem lielajā jubilejā?
— Es novēlu jums, zemessargi, nekad
neapstāties, ejot pa cildeno Latvijas drošī-
bas garanta ceļu. Pilnveidojiet sevi, esiet
dāsni, daloties degsmē ar citiem, un nekad
nezaudējiet to lielisko auru, kas uztur orga-
nizācijas spēku, lai turpinātu īstenot tos
mērķus, kurus ir noteikusi Latvijas tauta,
kura izveidoja Zemessardzi pirms divdes-
mit pieciem gadiem.
TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
ZEMESSARdZEi 25
11
