latviešu karavīriem. No sabiedroto valstīm
Latvija saņēma arī kara materiālus: 22 liel-
gabalus, 8600 šautenes, 124 ložmetējus,
7000 rokas granātas, šauteņu patronas u.c.
Līdz ar to Latvijas armijas kaujas spējas ie-
vērojami pastiprinājās.
15. oktobrī sabiedroto karakuģi sāka in-
tensīvu Daugavgrīvas un Bolderājas, kā arī
P. Bermonta armijas aizmugures apšaudi.
Pārejot uzbrukumā, tajā pašā dienā Latgales
divīzijas daļas atguva Daugavgrīvu un Bol-
derāju, saņemot vairāk nekā 300 gūstekņu,
kā arī iegūstot daudz kara
trofeju: lielgabalus, ložme-
tējus, munīciju, radiostaci-
jas u.c.
Šajā brīdī nomainījās
mūsu armijas vadība: 16.
oktobrī par Latvijas armi-
jas virspavēlnieku iecēla
pulkvedi Jāni Balodi, bet
par armijas Virspavēlnieka
štāba priekšnieku oktobra
nogalē kļuva pulkvedis Pē-
teris Radziņš, kura pūlēm
pateicoties tapa Latvijas
armijas uzbrukuma plāns.
3. novembrī sākās izšķi-
rošais uzbrukums ienaid-
nieka pozīcijām. Arī šoreiz
Latvijas armija uzbruka ar sabiedroto flotes
artilērijas atbalstu. Galveno triecienu deva
Latgales divīzijas vienības: 7. Siguldas kāj-
nieku pulks, 8. Daugavpils kājnieku pulks
un 9. Rēzeknes kājnieku pulks sadarbībā ar
Vidzemes divīzijas daļām. Kaujas kulminēja
10. novembrī, kad Latvijas armijas daļas sa-
sniedza Zolitūdi un Torņakalnu. 11. novem-
bra rītā visa Rīgas teritorija bija atbrīvota no
bermontiešiem. Armijas virspavēlniecība
ziņoja:
«Mūsu uzvarošā armija, pilnīgi satriecot
ienaidnieka sīvo pretestību Torņakalnā un
izvirzoties līdz Rīgas — Jelgavas šosejai, ie-
ņemdama namu pēc nama, iztīrīja no pre-
tinieka Pārdaugavas priekšpilsētas. Iegu-
vumu skaits vēl nav noskaidrots. Mēs tur-
pinām spiest ienaidnieku un ieņemt tālākos
punktus visā mūsu līnijā.»
11. novembri — latviešu karavīru, Lat-
vijas brīvības izcīnītāju piemiņas dienu —
līdz 1940. gada padomju okupācijai atzīmēja
kā Lāčplēša dienu. Šajā dienā notika svinīgie
dievkalpojumi, karaspēka parādes.
Pēc pretinieka padzīša-
nas no Rīgas Latvijas ar-
mija turpināja to vajāt,
nedodot iespēju pārkārto-
ties un organizēt pretoša-
nos. Bermontieši vēl aiz-
vien saņēma papildspēkus
un kara tehniku, tāpēc ne-
drīkstēja kavēties ar tālāku
uzbrukumu. Latvijas armijas
vienībāmtuvojoties Jelgavai,
vācu ģenerālis M. Eber-
hards, kas bija nomainījis
uz Vāciju aizbēgušo P. Ber-
montu (bēgšanas laikā viņš
sev piešķīra ģenerālmajora
dienesta pakāpi un sāka sevi
dēvēt par kņazu Avalovu),
vērsās pie Pagaidu valdības ar ierosinājumu
pārtraukt karadarbību un sākt pamiera sa-
runas. Pagaidu valdība uz šo ierosinājumu
neatbildēja, un armijas virspavēlniecība no-
lēma pasteigties ar uzbrukumu un satriekt
ienaidnieku, kamēr nebija iejaukušās sa-
biedroto misijas. Pēc vairāku dienu kaujām
1919. gada 21. novembrī Latvijas karaspēks
ieņēma Jelgavu.
Sīvas cīņas risinājās arī Kurzemē. 4. no-
vembrī bermontieši uzbruka Liepājai, taču
uzbrukums cieta neveiksmi. 14. un 15. no-
vembrī bermontieši uzbruka vēlreiz. Tomēr
ienaidnieku izdevās padzīt. Liepājas aizstā-
vēšanu vadīja pulkvedis Oskars Dankers.
Novembra otrajā pusē cīņas pret bermon-
tiešiem turpinājās. Mēneša beigās tika at-
brīvota visa Kurzeme un sasniegta Latvijas
robeža, neļaujot sabiedrotajiem pasargāt
bermontiešu armijas paliekas no sagrāves.
23. novembrī Latvijas Pagaidu valdība pie-
teica karu Vācijai. Kara pieteikums bija for-
māls, un līdz ar to vairāk cerēja saņemt no
Vācijas kontribūciju nekā domāja nopietni
iesaistīties karadarbībā.
3. decembrī Latvijas armija saskaņā ar
savas vadības pavēli pārtrauca tālāko virzī-
šanos. Ienaidnieks bija padzīts. Pēc aptuve-
nām ziņām, bermontiešu zaudējumi bija ap
5000 kritušo, Latvijas armija kaujās pret
bermontiešiem zaudēja 743 karavīrus, bet
pavisam Neatkarības kara laikā krita pāri
par 2000 vīru. Abās pusēs bija daudz ievai-
noto un sakropļoto. Mūsu karaspēks ieguva
bagātīgas trofejas: 12 lielgabalus, 10 lidma-
šīnas, ložmetējus, patšautenes, ap 20 000 ar-
tilērijas lādiņu un citus kara piederumus.
Daudz bermontiešu tika saņemti gūstā.
TēViJAS SARGS, NR.11, NOVEmBRiS, 2016
vēsture
20
◀ Sākums 18. un 19. lpp.
Pulkvedis Jānis Balodis.
Pulkvedis Pēteris Radziņš.
