TēViJAS SARGS, NR.11, NOVEmBRiS, 2016
21
Džoanna Eglīte
Foto—no rezerves karavīru personiskā arhīva.
Ikgadējās starptautiskajās mācībās
«Sudraba bulta» jeb
«Silver Arrow»
,
kas no 17. līdz 31. oktobrim norisinājās
Latvijā, Ādažu militārajā bāzē, piedalījās
vairāk nekā 3000 karavīru no 10 valstīm.
1300 Latvijas karavīru skaitā bija
34 rezerves karavīri, no kuriemdivpadsmit
dzīvo ārpus Latvijas.
«Tēvijas Sargs» uzaicināja trīs ārvalstīs
dzīvojošos Latvijas rezerves karavīrus
dalīties iespaidos par mācību laikā gūto
pieredzi un lēmumu mērot tālo ceļu, lai
pildītu savu karavīra pienākumu.
Aiga Grīnvalde, dižkareive
Jau piecus gadus dzīvoju
Īrijā. Esmu divu mazu bērnu
mamma. Būt mammai paš-
reiz ir mans darbs. Kad aiz-
braucu no Latvijas, man ļoti
pietrūka armijas, savas vienī-
bas, arī ikdienas fizisko akti-
vitāšu. To visu centos kom-
pensēt ar bērniem.
Toties, kad saņēmu pavēsti ar aicinā-
jumu ierasties uz mācībām, man nebija
šaubu, ka gribu piedalīties. Zināju par to
pusgadu iepriekš, un man bija laiks sakārtot
visu tā, lai varētu atbraukt un piedalīties.
Gribējās pārbaudīt gan savu fizisko sagata-
votību, gan darboties ar ieroci, gan vien-
kārši pārliecināties par to, ko es varu.
Rezerves karavīriem bija formēta atse-
višķa vienība, bet mūsu uzdevumi bija saistīti
ar mācību plānu. Mani sākotnēji sarūgtināja
tas, ka esmu nosūtīta darbam virtuvē, bet,
runājot ar komandieri, to izdevās dažu
dienu laikā atrisināt. Domāju ir vērts turp-
māk pievērst uzmanību tam, ka rezerves
karavīriem un īpaši tiem, kuri brauc no
citām valstīm, jādod iespēja atsvaidzināt
praktiskās zināšanas un prasmes kaujas
laukā, nevis palīgdarbu veikšanā.
Mācību laikā biju pārsteigta, cik labi jo-
projām spēju darboties ar kartēm, saka-
riem, ieroci. Jāatzīst — arī fiziski esmu
pietiekami labā formā, lai pēc divu nedēļu
mācībām nejustos nedz nogurusi, nedz ne-
varīga. Arī savu dzimšanas dienu, kura iekrita
mācību laikā, nosvinēju kopā ar biedriem
mežā zem klajas debess.
Pagaidām nevaru pateikt, kā jutīšos pēc
atgriešanās atpakaļ Īrijā. Domāju, ka no
jauna stiprāk ilgošos gan pēc militārās dzīves,
gan Latvijas. Tomēr pašreiz es esmumamma
un būtiskākais man ir izaudzināt bērnus.
Ģirts Belsons, dižka-
reivis
Darbu armijā sāku kā
pavārs, bet, iestājies mili-
tārajā dienestā, kļuvu par
speciālistu pārtikas ap-
gādē, vēlāk — lietvedības
jomā. Atceros savu pirmo
neizpratni par to, kāpēc
speciālistam jāprot apie-
ties ar ieroci. Tomēr, būdams militārajā vidē,
ātri aptvēru, ka visiem, kas nēsā formas-
tērpu, ir jāprot tas, ko prot darīt karavīrs.
Man bija 30 gadi, kad nokļuvu Alūksnē,
Kājnieku skolā. Tas, protams, bija izaicinā-
jums, bet sniedza ļoti vērtīgas zināšanas un
pamatizpratni par militāro jomu.
Armijā dienēju piecus gadus un 2009.
gadā pēc misijas Afganistānā atvaļinājos.
Mans sapnis bija padzīvot un pastrādāt ār-
zemēs. Izlēmu, ka tas ir jāizdara līdz 40
gadu vecumam. Tā es aizbraucu uz Īriju,
kur tagad strādāju nelielā restorānā par pa-
vāru.
Es ļoti mīlu Latviju, bet gribu dzīvot cil-
vēka cienīgu dzīvi, tādēļ izvēlos sadzīves ap-
stākļus, kuros jūtos labāk.
Kad dzirdēju par rezerves karavīru ap-
mācībām, šaubījos, vai tas attieksies uz
mani, un biju patīkami pārsteigts, kad sa-
ņēmu pavēsti. Man nebija šaubu par to, ka
piedalīšos. Tas ir mans pienākums. Stājoties
profesionālajā dienestā, es par to parakstī-
jos. Arī mani darba devēji, kad pirms sep-
tiņiem mēnešiem teicu par savu vēlmi
piedalīties rezerves karavīru apmācībā, iz-
rādījās ļoti pretimnākoši. Manuprāt, Īrijā
cilvēku izpratne par karavīra atbildību ir
daudz lielāka nekā Latvijā. Nokārtoju sev
divu nedēļu bezalgas atvaļinājumu un pa-
vadīju to šeit, Ādažu poligonā. Tās bija in-
teresantas un vērtīgas nedēļas.
Mācību laikā pārliecinājos, ka karavīra
iemaņas nezūd. Reiz iegūtas, tās ir tevī
vienmēr. Piemēram, ejot mežā patruļā, es
saņēmu pēkšņu pavēli apstāties. Pildot pa-
vēli, vienlaikus pietupos uz viena ceļa. Tas
atkārtojās vairākas reizes, un tikai tad ap-
tvēru, ka tā es samazinu siluetu, labu laiku
ar prātu pat neatskāršot, kādēļ tā rīkojos.
Pēc mācībām atgriezīšos atpakaļ Īrijā
un turpināšu strādāt savu darbu, bet man
nav šaubu — ja Latvijai radīsies reāli
draudi, es būšu šeit, lai to sargātu.
Andris Jēkabsons, kareivis
Armijā dienēju Sauszemes spēku 1. kāj-
nieku bataljonā. Biju gan strēlnieks, gan
ložmetējnieks, beidzu sakaru un medicīnas
apmācību. Esmu sagatavots visam kā visi
Latvijas armijas karavīri. Kopumā militā-
rajā dienestā pavadīju piecus gadus. Atva-
ļināšanās bija saistīta ar posmu dzīvē, kad
gribēju pamēģināt ko jaunu, pārbaudīt sevi
citā dzīves jomā. Tāpēc aizbraucu uz Liel-
britāniju.
Varu droši teikt, ka militārā pieredze ir
ļoti stiprinājusi raksturu un attīstījusi spēju
saprasties un sastrādāties ar visdažādāko
sociālo slāņu un tautību cilvēkiem. Pašreiz
strādāju lielā vieglo dzērienu ražotnē. Esmu
tur vienīgais ārzemnieks starp britiem. Šogad
biju nolēmis pārcelties uz dzīvi atpakaļ Lat-
vijā, bet saņēmu tik izdevīgu piedāvājumu
no darba devēja, ka pagaidām paliku. Toties
ne mirkli nešaubījos, kad saņēmu pavēsti,
jo militārā pasaule jau nav hobijs — tas ir
aicinājums!
Ierodoties uz mācībām, jutu sevī lielu
nostalģiju un karavīra dzīves romantiku.
Protams, tā visa pietrūkst, jo civilajā pa-
saulē ir pašsaprotami domāt tikai par sevi,
savukārt karavīru attiecības ir būvētas uz
pretējiem principiem — vienmēr palīdzēt,
sargāt otru. Arī draudzība, kas veidojas die-
nestā, paliek uz mūžu, jo ar šiem cilvēkiem
esi gājis caur uguni un ūdeni. Tas ļoti vieno.
Šo mācību laikā, atkal jūtot sevī kara-
vīru, domāju par vēl vienu militārās un ci-
vilās dzīves atšķirību. Civilajā dzīvē mēs visi
laiku pa laikam jūtamies nelaimīgi, savu-
kārt militārajā — nav laika domāt, vai tu esi
vai neesi laimīgs. Tu ej, dari un ņemies.
Atgriešanās? Man tas ir sarežģīts jautā-
jums, uz kuru pašreiz nevaru atbildēt, toties
zinu — ja Latvijai draudēs briesmas, es
būšu šeit. Tur pat nav šaubu!
rezerves karavīri ierodas no ārvalstīm,
lai piedalītos vērienīgās mācībās
Nbs
