Nāves salas aizstāvēšana nenoliedzami
ir viena no mūsu strēlnieku spožākajām
vēstures lapām. Pagājuši jau simt gadi, bet
tauta joprojām atceras un tur godā savus
varoņus. Latviešu karavīrs nekad nav iekā-
rojis svešas zemes, bet, aizsargājot Tēvzemi,
viņš vienmēr ir bijis sīksts, nepiekāpīgs un
bieži cīnījies līdz nāvei. To ļoti labi mēs re-
dzam latviešu strēlnieku kauju laikā Nāves
salā no 1916. gada aprīļa līdz septembrim.
Tolaik pussala 3 km garumā un 1,5 km pla-
tumā Daugavas kreisajā krastā oficiāli
saucās Ikšķiles priekštilta nocietinājumi.
Bet karavīri šo placdarmu nodēvēja par
Nāves salu, jo katru dienu krita vai tika ie-
vainots kāds no nocietinājumu aizstāvjiem.
Kopumā visā Pirmā pasaules kara laikā no
1915. gada rudens līdz 1917. gada vasarai
tur krita apmēram 1000 Krievijas armijas
karavīru, no tiem 145 bija latviešu
strēlnieki.
Vācijas armijas vienības pie Daugavas
kreisā krasta iepretim Ikšķilei pienāca 1915.
gada oktobrī. Tobrīd šo pussalu ar labo Dau-
gavas krastu savienoja krievu sapieru uzcel-
tais koka tilts, kura apsardzībai virzienā uz
pašreizējo Daugmales pagasta centru pus-
lokā bija izveidoti ierakumi un dzeloņdrāšu
aizžogojumi. Krievijas armijas vadība sa-
prata šīs pozīcijas nozīmīgumu visā Rīgas
aizsardzības plānā, tāpēc Ikšķiles pauguros
tika novietota artilērija. Krievu lielgabalu
uguns un priekštilta pozīcijā izvietotie Ap-
vienotā Možaiskas kājnieku pulka karavīri
atsita vairākus spēcīgus vācu uzbrukumus.
Minētajā pulkā tolaik karoja vairāki latvieši,
no kuriem kā populārāko var minēt pirmā
latviešu strēlnieka Roberta Pogas vecāko brāli
Arvīdu Pogu, kas vēlāk pārgāja uz 1. Daugav-
grīvas latviešu strēlnieku bataljonu.
Turpmākajās 1915. gada nogales cīņās
krievu karavīri paplašināja Nāves salas teri-
toriju, kuras apjomi līdz kara beigām palika
nemainīgi.
Vācieši nocietinājās reljefā dominējošajās
augstienēs iepretim pussalai, placdarma
aizstāvji ierakās zemienē, un tas turpmāk ik
dienu viņiem sagādāja dažādas problēmas.
Iesākās ilgstošas un nervus kutinošas pozī-
ciju cīņas. Ziemā koka tilts iesala ledū, un
1916. gada pavasarī tas aizpeldēja uz jūru.
Krievijas armijas vadība paredzēja pret
Nāves salas aizstāvjiem vācu vērstu ofen-
sīvu, tāpēc tika nolemts turp sūtīt latviešu
strēlniekus. Mūsu karavīri vairākās kaujās
pie Rīgas jau bija parādījuši izcilu varonību,
un viņi pilnībā baudīja krievu ģenerāļu uz-
ticību. Vadoties pēc izstrādātā plāna, ik pa
trim nedēļām viens otru Nāves salas labajā
sektorā, kurš skaitījās kā bīstamākais, no-
mainīja 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu
strēlnieku bataljons. Kā pirmie pēc ledus iz-
iešanas pozīcijas placdarmā aprīļa sākumā
ieņēma 3. Kurzemes bataljona karavīri, jo
2. Rīgas bataljons kaujā pie Ķekavas ie-
priekšējā mēnesī bija cietis ievērojamus
zaudējumus. To var vērtēt arī simboliski, jo
tolaik Nāves salas teritorija ar nelielo Līves
muižu atradās Kurzemes guberņas sastāvā.
Pirms gadsimta Nāves salā ieradās
latviešu strēlnieki
Nāves salu 1916. gada kampaņas laikā
aizstāvēja vairāk nekā 3000 Krievijas armijas
karavīru — divi bataljoni izvietojās 1. iera-
kumu līnijā, viens bataljons atradās rezervē
pie Daugavas krasta. Ik pa brīdim darbos
pie nocietinājumu uzlabošanas strādāja
krievu sapieri, bet pārceltuves darbu nakts
stundās ar kuteriem un liellaivām nodroši-
nāja Baltijas kara flotes jūrnieki. No Ikšķiles
TĒVIJAS SArgS, Nr.4, APrīLIS, 2016
17
Nāves salas aizstāvēšana
«Saule, zilgmes lielā zelta bļoda!
Tevi saucu, nāc pie zemes tuvāk:
Strēlniekiem dod pasmelt savu spēku,
Kurzemniekiem, trešam sīkstam pulkam.
Sloka garām, tagad Nāves sala.
Trešo reizi pretim niknais pretinieks.»
Aleksandrs Čaks.
«Nāves salas velns».
Strēlnieki ierakumos Nāves salā.
Turpinājums 18. lpp.
VĒSTUrE
