Juris Ciganovs,
Dr. hist.
, Latvijas Kara muzeja direktora
vietnieks.
Foto — no pulkvežleitnanta Aigara
Liepiņa personiskā arhīva.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu
beigās Austrumeiropas valstīs līdz tam val-
dījusī sociālisma sistēma sāka brukt. Re-
ģionā viena pēc otras valstis atteicās no
komunistiskās ideoloģijas un pakāpeniski
atgriezās pie pilsoniskās sabiedrības. Tomēr
ne visur šis process noritēja mierīgā ceļā.
Balkānos — kontinenta daļā, kuru angļu
politiķis Vinstons Čērčils nodēvēja par «Ei-
ropas mīksto pavēderi», sociālistiskās sistē-
mas likvidēšana izpaudās kā starpetniskie
kari vairāku gadu garumā.
Sabrūkot Dienvidslāvijas federatīvajai
valstij, 90. gadu sākumā etniskas sadursmes
sākās Horvātijā, bet vēlāk arī Bosnijā un
Hercegovinā. Šajā etniski jauktajā bijušās
Dienvidslāvijas daļā 1992. gadā sākās kara-
darbība starp Bosnijā un Hercegovinā dzī-
vojošajiem musulmaņiem, horvātiem un
serbiem, ko būtībā varēja dēvēt par pilsoņu
karu, kurā vēlāk aktīvi sāka piedalīties arī
Horvātijas un Dienvidslāvijas (resp. Serbi-
jas) regulārā karaspēka vienības. Karot uz
Bosniju un Hercegovinu brauca tūkstošiem
brīvprātīgo un «Fortūnas karavīru» (al-
gotņu) gan no postpadomju valstīm, gan no
rietumvalstīm, gan no musulmaņu pasau-
les. Karadarbība notika visā Bosnijas un
Hercegovinas teritorijā un bija ļoti nežēlīga,
atliek minēt Srebrenicas slaktiņu vai dau-
dzus mēnešus ilgušo Sarajevas aplenkumu.
Karojošās puses pret saviem militārajiem
oponentiem, kā arī pret citu nacionalitāšu
civiliedzīvotājiem izturējās ar sevišķu nežē-
lību — pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara
laikiem Eiropā atkal parādījās koncentrāci-
jas nometnes, notika masu slepkavības pēc
etniskā un reliģiskā dalījuma, kā arī etnis-
kās tīrīšanas.
Vairāku gadu garumā starptautiskās sa-
biedrības, Eiropas Savienības un Apvienoto
Nāciju Organizācijas centieni panākt kon-
flikta izbeigšanos palika bez rezultātiem.
Kara beigas kļuva jaušamas pēc tam, kad
centienos izbeigt konfliktu iesaistījās
NATO
,
1995. gada 30. augustā uzsākot kaujas ope-
rāciju
«Deliberate Force»
(«Apdomātais
spēks») pret Bosnijas serbiem—pirmo kau-
jas operāciju organizācijas vēsturē. Sekoja
karadarbības pārtraukšana, bet 1995. gada
21. novembrī Deitonā (ASV, Ohaio pavalsts)
karojošās puses lēma par Bosnijas un
Hercegovinas nākotni. Deitonā pieņemto
vienošanos tā paša gada 14. decembrī Pa-
rīzē parakstīja bosniešu musulmaņu līderis
Alija Izetbegovičs, Serbijas prezidents Slo-
bodans Miloševičs un Horvātijas prezidents
Franjo Tudžmans. Karš bija beidzies. Sa-
skaņā ar Deitonas vienošanos Bosnijas un
Hercegovinas Republika kļuva par federa-
tīvu valsti, kas sastāvēja no Bosnijas un Her-
cegovinas Federācijas (resp. musulmaņiem
un horvātiem) un Serbu Republikas. Valsts
pārvaldes sistēma tāpat komplektējās pēc na-
cionalitāšu pārstāvniecības principa. Lai Dei-
tonas vienošanās tiktu pildīta, 1995. gada
decembrī Bosnijā un Hercegovinā ieveda
NATO
valstu karaspēka kontingentu —
«Implementation Force»
jeb
IFOR
(«Īsteno-
šanas spēki»).
IFOR
darbojās saskaņā ar
ANO Drošības padomes 1995. gada 15. de-
cembra rezolūciju, galvenie
IFOR
uzdevumi
bija garantēt karadarbības izbeigšanu, noda-
lot karojošo pušu karaspēkus vienu no otra.
Paredzēja, ka
IFOR
misija ilgs vienu gadu.
IFOR
misijā piedalījās 36 valstu pār-
stāvji — ne tikai no
NATO
dalībvalstīm, bet
arī no Ziemeļatlantijas līguma organizācijas
partnervalstīm. Par gatavību piedalīties šajā
operācijā paziņoja arī Latvija. 1995. gada
decembrī toreizējais Nacionālo bruņoto
spēku komandiera pienākumu izpildītājs
Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis
teica, ka Latvijas karavīri viena vada skait-
liskajā lielumā varētu sākt piedalīties
IFOR
misijā ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem.
TĒVIJAS SArgS, Nr.4, APrīLIS, 2016
STArPTAUTISKAJĀM OPErĀCIJĀM 20
21
Pirmā misija —
Bo nija un Hercegovina
Virsniekvietnieks Aigars Liepiņš. 1995. gads.
Turpinājums 22. lpp.
NBS komandieris ZS pulkvedis Juris Dalbiņš paraksta
līgumus ar LATPLA 1. 1995. gads.
