Strēlniek, tavu vārdu aijā
Latvju lūpas, latvju sirds.
Tautas ceļā mūžīgajā
Tavas saules zīme mirdz.
Jānis Akuraters, arī strēlnieks
Leģenda par godīgo, vienkāršo un
gudro vīru — filozofu, svešvalodu pratēju,
aktieri un latviešu strēlnieku Ēvaldu Valteru
dzīvo tautas piemiņā. Viņš nekrāja laicīgo
mantu. Ap viņu bija grāmatas, daudz grā-
matu ne tikai latviešu valodā. Allaž, kad
ciemojos Palmu ielas dzīvoklī, sastapu viņu
sēžam iemīļotajā krēslā ar grāmatu rokās.
No Ēvalda Valtera par strēlniekiem un viņu
gaitām uzzināju daudz ko tādu, par ko to-
reiz nemēdza runāt. No viņa smēlos zinā-
šanas un izpratni par vēsturi pēc būtības.
Nu jau 45 gadi šķir mani no pirmās tik-
šanās ar dižo kurzemnieku, bet ik pa brī-
dim atmiņā ataust kāds notikums, ko vērts
pastāstīt arī citiem. Piemēram, 1991. gada
5. janvāra Ziemassvētku kauju piemiņas
dievkalpojums Piņķu baznīcā, kur pulcējās
cilvēki no visas Latvijas. Tas bija stiprinājums
tautai pirms janvāra barikādēm, arī strēl-
nieka Ēvalda Valtera stāsts pie Strēlnieku
mātes kapa Peitiņu kapsētā un spēka vārdi,
atklājot Latvijas Kultūras fonda sarūpētās
piemiņas zīmes visiem pulkiem Ziemas-
svētku kauju vietās. 1991. gadā Rīgas Vēs-
tures un kuģniecības muzeja fotogrāfs
Ilgvars Gradovskis iemūžinājis mirkli, kad
līdzās stāv divi tautas dižgari Ēvalds Valters
un Imants Ziedonis — savas tautas vidū,
sveču gaismas apmirdzēti. 5. janvārī «Man-
gaļu» māju kamīnu aizkūra strēlnieks no 5.
Zemgales pulka un pieminēja Ziemas-
svētku kauju skarbos brīžus. Vai viņš no-
jauta, ka pēc 11 mēnešiem Lāčplēša dienā
Brāļu kapos pie Latvju Mātes kopā ar ak-
tieri un karavīru Hariju Liepiņu, brīvvalsts
robežsargu Robertu Goldbergu un savu
dzīvesbiedri aktrisi Veru Gribaču sacīs ceļa
vārdus atjaunotās Latvijas valsts pirmajiem
karavīriem svinīgajā zvēresta ceremonijā?
Arī šie mirkļi pieder vēsturei. Tāpat kā
1992. gada 11. novembrī Rīgas pils sarka-
najā zālē pirmās Virsnieku balles valsis un
prieks par staltajiem karavīriem. Visu to
gadu, Kultūras nodaļas aicināts, Ē. Valters un
V. Gribača devās pie karavīriem, tikās ar ro-
bežsargiem, ar štāba virsniekiem. Viņu sir-
snīgais atbalsts, atjaunojot Latvijas armijas
kultūras dzīves tradīcijas, ir apbrīnas vērts.
1993. gada janvārī, pieminot Ziemas-
svētku kaujas, pirmo reizi pasākumā pieda-
lījās Štāba orķestris, Štāba bataljona karavīri
un robežsargi. Aizsardzības ministrs Tālavs
Jundzis, Imants Ziedonis kopā ar Ēvaldu
Valteru atklāja tēlnieka Ģirta Burvja vei-
doto piemiņas zīmi — Karavīra zobenu —
latviešu strēlniekiem. Ē. Valteram tuvojās
99. dzimšanas diena, bet viņš kopā ar
visiem atbrida līdz piemiņas vietai, un man
vēl šodien, šo mirkli atceroties, ir cieņā jā-
noliec galva strēlnieka Valtera priekšā, jo
redzēju, ka viegls šis pārgājiens viņam ne-
bija, bet viņš gāja kopā ar visiem.
1994. gada 2. aprīļa rītā Palmu ielas ie-
mītniekus pamodināja strēlnieku dziesma
«Mirdzot šķēpiem…», ko strēlniekam Ēval-
dam Valteram 100. dzimšanas dienā veltīja
armijas Štāba orķestris. Pirmais gaviļnieku
sveica armijas komandieris pulkvedis Dainis
Turlais ar ģimeni. Tā sākās svētki, ko strēl-
nieku un aktieru leģendai bija sarīkojuši
Aizsardzības ministrija, Dailes teātris un
Rīgas Latviešu biedrība. Tajos piedalījās arī
Valsts prezidents Guntis Ulmanis un citas
valsts amatpersonas. «Māmuļas» lielā zāle
bija pārpildīta. Uz skatuves dailēnieši un ko-
lēģi no citiem teātriem kopā ar Ēvaldu Val-
teru. Runas, apsveikumi, bet viens brīdis
iegūlis dziļi sirdsatmiņā. Jubilārs, saņemot
komandiera D. Turlā pasniegto Latvijas ar-
mijas zobenu, ar savu atbildi lika zālei sa-
stingt sajūsmā — viņš noskandēja Jāņa
Akuratera dzejoli un aizkustināja daudzus
līdz asarām. No tām nekautrējās arī strēl-
nieka dēls aktieris Eduards Pāvuls, nosakot:
«Nu gan Valters rāda, kas ir kas!» Un tas ne-
bija vienīgais pārsteigums. Vēl bija gad-
simta valsis ar Veriņu! Skaisti, godam
nopelnīti svētki! Arī uz savu piektā stāva
dzīvokli Ēvalds Valters uzkāpa bez atbalsta,
lai gan Štāba bataljona puiši bija gatavi pa-
līdzēt. Pēc lielās balles bija mazākas tikšanās,
jo daudzi gribēja pabūt kopā ar jubilāru, visi
alka viņa labestības un gaišuma.
Kad pienāca vasaras saulgriežu laiks,
posos atvaļinājumā, un tā nu iznāca, ka Ve-
riņa ar Valterīti — tā reizēm atļāvos viņu
dēvēt — solīja mani aizvest uz Mālpili. Sau-
lainā 29. jūnija dienā devāmies ceļā. Visas
pļavas bija pilnziedā. «Aulīt [tā Ēvalds Val-
ters uzrunāja savu sievu], pieturi nu!» Izkā-
pis no mašīnas, viņš apsēdās margrietiņu
pārpilnā lauka malā un bijībā pret dabas
daiļumu pieklusa. Mirklis, kas izteica visu
par šo apbrīnojamo, cēlo dvēseli… Mana
tās vasaras mājvieta bija skaistā meža un
pļavu ielokā — skolotājas Emmas Meijeres
mājās «Kangaros». Valterītis solīja, ka vēl
atbrauks un parādīs mājas, kur dzīvojis viņa
aristokrātiskais kolēģis Valentīns Skulme,
kur vasaras vadījusi Skulmju dzimta. Bet
nesanāca, kā bija iecerēts… 26. septembrī
ar klusu paldies viņš šķīrās no šīs pasaules,
kur bija aizvadīts vesels gadsimts. Apbrīno-
jams mūžs! Lai Dievs dod katram laimi dzī-
vot pilnīgā saskaņā ar sevi un palikt tautas
atmiņā, kā tas bija vēlēts ĒvaldamValteram.
Sagatavojusi
Edīte Sondoviča
.
Foto—no autores personiskā arhīva.
TĒVIJAS SArgS, Nr.4, APrīLIS, 2016
ZINĀšANAI
24
Vēl daži mirkļi kopā ar Ēvaldu Valteru
Ē. Valters uzrunā pirmās Virsnieku balles dalībniekus 1992. gada 11. novembrī.
