19. decembrī, jau pēc pulka izformēšanas,
K. Olekšs slimības dēļ tika komandēts uz
kara hospitāli Petrogradā, bet 1918. gada 8.
martā ar Voroņežas Strādnieku, zaldātu un
zemnieku deputātu padomes lēmumu atva-
ļināts no armijas. 12. martā Petrogradā hos-
pitāļa ārstu komisija atzina, ka viņš zaudējis
40% no darba spējām, tāpēc ir karadienes-
tam nederīgs. Virsnieks atgriezās vācu kara-
spēka okupētajā Latvijā un dzīvoja tēva mājās
Domopoles pagastā.
1918. gada 18. novembrī tika proklamēta
Latvijas neatkarība un darbu uzsāka Pagaidu
valdība Kārļa Ulmaņa vadībā, taču minētais
notika ārkārtīgi sarežģītā situācijā — faktiski
vācu okupācijas apstākļos, pagaidām tikai ar
ierobežotu tautas atbalstu inteliģencei. Drīz
pēc tam Padomju Krievijas valdība anulēja
Brestas miera līgumu ar Vāciju un sāka savas
armijas virzību uz rietumiem. Apstākļos,
kad Latvijā ienāca Sarkanā armija un arī tās
sastāvā esošās latviešu strēlnieku vienības,
bet Pagaidu valdība bija spiesta sadarboties
gan ar vācu okupācijas varu, gan vietējiem
vācbaltiešiem (viņiem īsā laikā, jau sākot no
11. novembra, bija izdevies no brīvprātīga-
jiem izveidot samērā spēcīgas karaspēka vie-
nības), tautas atbalsts tai bija vājš un izdevās
saformēt tikai vairākas karavīru rotas Rīgā,
Cēsīs, Tukumā u. c. Rīgā situāciju gandrīz
pilnībā turpināja kontrolēt vācu okupācijas
varas iestādes, turklāt revolucionārs noska-
ņojums bija skaidri manāms arī Vācijas ka-
raspēka vienībās, kuru karavīri vienkārši
vēlējās beigt karot un atgriezties mājās.
Vācu karaspēks bez cīņas atkāpās no Lat-
gales un Vidzemes un kopā ar to Rīgas vir-
zienā devās daudzi, kuri nevēlējās palikt
boļševiku kontrolētā teritorijā. Uz Rīgu devās
arī K. Olekšs, un 10. decembrī viņš iestājās
Latvijas Pagaidu valdības bruņotajās vienī-
bās, bet 15. decembrī saņēma rīkojumu for-
mēt Virsnieku rotu. Tomēr 1919. gada 2.—3.
janvārī, valdībai un tai uzticību saglabājuša-
jām, stipri sarukušajāmkaravīru vienībām at-
kāpjoties uz Kurzemi, K. Olekšs bija starp
tiem, kuri palika Rīgā (vismaz oficiāli — sli-
mības dēļ, ko nevar pilnībā izslēgt). 1919. gada
martā, sākoties masveida mobilizācijai Pa-
domju Latvijas armijā, tajā tika iesaukts arī
K. Olekšs, turklāt iedalīts 2. padomju latviešu
strēlnieku pulka štāba kancelejā par rakstvedi.
Sākoties armijas sabrukumam, viņš 18. maijā
Valmierā dezertēja un atgriezās Rīgā, no
kuras vācu spēki 22. maijā bija padzinuši
boļševikus, bet 8. jūnijā pieteicās Rīgā eso-
šajā Kara ministrijā (acīmredzot Andrieva
Niedras valdības) un tika komandēts uz Lie-
pāju tur formējamo spēku rīcībā.
Sekoja kaujas pie Cēsīm, kurās igauņu un
latviešu spēki pilnībā sakāva vāciešus, tādē-
jādi dodot iespēju jūnija beigās K. Ulmaņa
valdībai nokāpt no tvaikoņa
«Saratov»
klāja
un atgriezties vāciešu atstātajā Liepājas pil-
sētā. K. Olekšs nekavējoties stājās tās rīcībā
un 1. jūlijā tika iecelts par Liepājas rajona
Latviešu karaspēka štāba priekšnieku, sep-
tembrī amats tika pārdēvēts par Lejaskurze-
mes kara apgabala štāba priekšnieku. Tieši
kapteinis Olekšs lielā mērā vadīja Latvijas
armijas daļu organizēšanos Liepājā, liekot
pamatu topošajai Zemgales divīzijai. Tieši
šīm karaspēka daļāmLiepājā bija jāizcīna no-
pietnas un upuriem bagātas kaujas ar uzbrū-
košajām Bermonta armijas vācu daļām,
14. novembrī tās galīgi padzenot no pilsētas.
Vēlāk K. Olekšam tika piešķirts III šķiras Lāč-
plēša Kara ordenis par to, ka viņš 1919. gada
14. novembrī, kad «sākās izšķirošais uzbru-
kums pilsētai un mūsējie atkāpās no fortiem,
nokārtoja stāvokli un ar precīzām un pama-
totām pavēlēm pārgrupēja karaspēku, virzīja
to pret vāciešiem un satrieca to labo spārnu,
tā sekmēdams galīgu uzvaru un bermon-
tiešu padzīšanu no visas Lejaskurzemes».
Pats K. Olekšs 1939. gada nogalē Liepā-
jas kauju nozīmi novērtēja sekojoši:
«Liepājas aizstāvēšana jāuzskata kā atse-
višķa operācija, kuras izvešanā bija jārīkojas
pilnīgi patstāvīgi. Kā zināms, šinī laikā ie-
naidnieks gan bija padzīts no Pārdaugavas,
tomēr tas vēl neļāva mūsu armijas vadībai
uzturēt sakarus ar Liepāju pa zemes ceļu.
Virspavēlnieka pavēles varēja saņemt tikai
pa radio, kurš arī bojājās. Sakari pa jūru bija
ļoti gausi. Pastāvīgo sakaru nodrošināšana
ar virspavēlnieku Liepājas aizstāvēšanas va-
dībai bija no ļoti liela svara, jo tās aizmugure
bija tikai jūra. Neveiksmju gadījumā varēja
viss iet zudumā. Tas nenotika, mēs sakāvām
ienaidnieku, un tagad varam jautāt un atbil-
dēt —ko deva Liepājas aizstāvēšanas uzvara?
Par to lemj ienaidnieka vadība pēc Pārdau-
gavas ieņemšanas: «Pagaidām noturēt Rīgas
fronti, nodrošināt satiksmi un ieņemt pietie-
koši stipri savu aizmuguri Kurzemi.» Lai pie-
tiekoši stipri ieņemtu savu aizmuguri,
ienaidniekam bija ļoti vajadzīga Liepāja, jo,
izmantojot tās tuvumā esošos ezerus un bi-
jušo fortu līniju, pilsētu varēja labi aizstāvēt,
tāpēc tā bija izdevīgs novietošanās punkts,
kur palikšana bija droša. Ar Liepājas ieņem-
šanu ienaidnieks ne tikai nodrošinātu savu
aizmuguri, bet tiktu iznīcināts tur atrodošais
mūsu karaspēks. Ja ienaidnieks Liepāju būtu
ieņēmis, padzīt viņu no turienes nebūtu
viegli, tas prasītu daudz laika un saistītu ie-
vērojamus mūsu spēkus. Turpretim apstākļi
bija tādi, ka bija jāsteidzas ar Latgales atbrī-
vošanu. To prasīja tas apstāklis, ka mūsu
austrumu frontes kaujas darbība viņa citās
frontēs varēja uzlaboties. Tas viņam dotu ie-
spēju pievest pastiprinājumus pret mums.
Patiesībā tā arī notika un sevišķi Latgales
frontes kreisajā spārnā, pret kuru pretinieks
pieveda pastiprinājumus no Igaunijas fron-
tes. Šinī mūsu frontes daļā mēs sasniedzām
sprausto mērķi tikai ar niknām cīņām. Grūti
paredzēt, kā būtu izveidojusies mūsu kaujas
darbība austrumu frontē un kas vispāri būtu
noticis ar šo fronti, ja Liepāju būtu ieņēmis
ienaidnieks. Skaidrs tikai viens, ka atstāt ie-
naidnieku Liepājā un visus spēkus pārsviest
uz Latgali nebūtu bijis iespējams. Ja daļa
mūsu spēku paliktu pie Liepājas vai mums
būtu ienaidnieks jāpadzen no pilsētas, tad
jau būtu palaists izdevīgākais moments drī-
zumā atbrīvot Latgali. Kā un kad varētu no-
tikt Latgales atbrīvošana, tanī gadījumā, ja
Liepāja būtu kritusi ienaidnieka rokās, grūti
TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
VēSTuRE
32
Sākums 31. lpp.
Zviedrijas armijas virsnieku viesošanās 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 20. gs. 30. gadu pirmā puse. Ceturtais no
labās—K. Olekšs.
