Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.
Foto — no Latvijas Kara muzeja
krājuma.
Pirms 130 gadiem—1886. gada 26. jūlijā
Latgalē — Domopoles pagastā, Mastareigas
ciemā (tag. Bērzpils pagasta teritorijā) zem-
nieka ģimenē dzimis ievērojams Latvijas un
latviešu virsnieks—ģenerālis Kazimirs Olekšs.
Beidzis vietējo pagasta skolu, viņš devās uz
Pēterburgu, kur apmetās pie sava krusttēva
un turpināja mācīties. 1907. gada rudenī pui-
sis tika iesaukts obligātajā karadienestā un ie-
dalīts 174. Rovnas kājnieku pulkā Čerkasu
pilsētā. Dienesta laikā tika paaugstināts par
jaunāko unteroficieri un izšķīrās par virs-
nieka karjeru. 1910. gada augustā sekmīgi
nokārtoja iestājpārbaudījumus Čugujevas
kājnieku karaskolā un 1. septembrī uzsāka
tajā mācības. Uzrādīja labas sekmes šaušanā,
1911. gadā saņemot II šķiras nozīmi. Pēc trim
gadiem — 1913. gada 6. augustā karaskola
tika pabeigta, un podporučiks K. Olekšs uz-
sāka virsnieka dienestu 25. Smoļenskas kāj-
nieku pulkā Kozeņicē pie Radomas (Polijā),
ieņemot rotas jaunākā virsnieka amatu.
Visu mainīja kara sākums 1914. gada va-
sarā. Jau tā pirmajās dienās pulks tika nosūtīts
uz fronti pret Austroungāriju. Kara pirmajās
nedēļās un mēnešos modernā kara apstākļi
jeb reālā situācija izrādījās pilnīgi pretēja
priekšstatiem par to, kādai tai jābūt. Tas iz-
paudās arī milzīgā kritušo virsnieku īpatsvarā.
Tāpēc arī rotas jaunākais virsnieks K. Olekšs
drīzumā bija spiests daudzkārt izpildīt rotas
komandiera amatu, jo visi vecākie virsnieki
bija krituši vai ievainoti. Arī viņš pats tika
ievainots 1914. gada decembrī ar granātas
šķembu.1916. gada aprīlī viņš tika paaugsti-
nāts par poručiku, jūlijā — oficiāli iecelts par
rotas komandieri, turklāt ilgstoši, tā paša
gada jūnijā — augustā bija jāizpilda arī batal-
jona komandiera amats. 1917. gada februārī
K. Olekšu iecēla par pulka mācību koman-
das priekšnieku, bet martā — paaugstināja
par štābkapteini un jūnijā — par kapteini.
Par kaujās parādīto varonību K. Olekšs
saņem Svētās Annas IV šķiras ordeni ar uz-
rakstu «Par drošsirdību» un Svētā Staņislava
III šķiras ordeni ar šķēpiem (abi —1915. gada
janvārī), Svētās Annas II (1915. gada aprīlī),
Svētā Staņislava II (1915. gada jūlijā), Svētās
Annas II šķiras ordeni (1915. gada oktobrī).
Visi apbalvojumi bija piešķirti par kaujas no-
pelniem, ko apliecina tiem pievienotie šķēpi
un lente. 1917. gada februārī viņš saņēma
vienu no Krievijas armijas augstākajiem
kaujas apbalvojumiem, ko piešķīra tikai pēc
ļoti rūpīgas varoņdarba pierādīšanas — Jura
zobenu (par to, ka «1916. g. 8. marta kaujā
pie Zanaročas sādžas, komandējot rotu zem
pretinieka krusteniskas uguns, pa atklātu
lauku izveda rotu līdz dzeloņdrāšu aizžogo-
jumiem, ar personisku piemēru aizrāva to aiz
sevis, durkļu uzbrukumā ieņemot pretinieka
ierakumu, turklāt ieguva ložmetēju un sa-
ņēma gūstā 50 zemāko pakāpju karavīrus»).
Galu galā 1917. gada augustā kapteinis
Olekšs saņēma augsto Svētā Vladimira IV
šķiras ordeni ar šķēpiem un lenti. Simboliski,
ka no zemnieku kārtas nākušais virsnieks
bija saņēmis divus tādus apbalvojumus, kuri
līdz 1917. gada Februāra revolūcijai deva tie-
sības piederībai muižniecības kārtai. Tiesa,
šoreiz tam vairs nebija nozīmes, Krievijā
cars bija gāzts, valdīja haoss, kas izpaudās arī
kā pakāpenisks disciplīnas zudums armijā.
Jūlijā gan Krievijas pagaidu valdība un ar-
mijas pavēlniecība mēģināja organizēt vēl
vienu izmisīgu uzbrukumu, taču tas beidzās
nesekmīgi un ar smagiem zaudējumiem.
K. Olekšs par 11. jūlija kaujāmpie Tarnopoles
tika izvirzīts vēl vienam augstam apbalvoju-
mam, kurš arī atspoguļoja politiskās situāci-
jas maiņu — virsnieka Svētā Jura IV šķiras
krustam (tam bija jāpauž armijas demokra-
tizēšanās un virsnieku tuvināšanās vienkār-
šajiem karavīriem, jo pirms tam karavīri
saņēma Jura krustus, bet virsnieki — orde-
ņus un zobenus). Savukārt 2. septembrī viņš
tika izvirzīts paaugstināšanai apakšpulkveža
dienesta pakāpē. Pēc septembrī gūtā granā-
tas šķembas ievainojuma viņš kā bataljona
komandieris tika aizkomandēts uz aizmu-
guri — 26. kājnieku rezerves pulku. Tomēr
nepaspēja saņemt ne apbalvojumu, ne pa-
augstinājumu, jo rudenī notika boļševiku
apvērsums, — strauji izzuda disciplīnas at-
liekas armijā un sabruka pati armija.
TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
VēSTuRE
31
Ģenerālim
Kazimiram Olekšam
— 130
Turpinājums 32. un 33. lpp.
Daugavpils kājnieku pulkā viesojas armijas virsmācītājs Pēteris Apkalns. 20. gs. 30. gadu pirmā puse. 1. rindā otrais
no kreisās puses—pulka komandieris pulkvedis K. Olekšs.
